Šī sleja ir nobeigums rakstam par šķūnīšiem avīzes iekšlapā un kārtējais stāsts par iedzīvotājiem, kas ir neapmierināti ar savu apsaimniekotāju un ar problēmām, kas rodas no ne vienmēr kvalitatīvi paveikta darba.
Protams, tie, kas taisnības meklējumos skaļi izsakās, kas izstaigā instances, nav mīļi, taču viņu vēlme patiesībā ir pievērst uzmanību tam, kā tiek tērēta par apsaimniekošanu samaksātā nauda. Tādas – nevis samierināties ar to, ka viss ir tā, kā tam vajag būt – kā to apstiprina septiņas instances, bet bakstīt ar pirktu acīs un parādīt, ka nekas nav tā, ka vajag.
Tā lielākā problēma, par ko jau daudzreiz esam rakstījuši – ka nauda izgrūsta, bet darbs paveikts it kā neredzošām acīm – nevis, kā labāk, bet – kā tobrīd sanācis. Šoreiz stāsts ir par malkas šķūnīšiem, un te varētu iebilst – tikai malkas šķūnīšiem, taču tajos ieguldītā nauda ir liela un ar tā problēmām iedzīvotājiem būs jāsadzīvo nākamos desmit un varbūt pat 20 gadus, jo, maz ticams, ka šiem šķūņiem kāds, izņemot pašus, vēl pieķersies. Turklāt labi zinām, cik senas būves šķūnīšu izskatā arvien vēl “dzīvo” tā saucamajā vecā dzīvojamā fonda pagalmos. Vecumam jau gan nav ne vainas, ja darbam ir bijusi kvalitāte; problēmas sākas tad, ja darbs izdarīts roku galam un tad iedzīvotājiem nekas cits neatliek, kā katru mīļu brīdi sūdzēties, jo, kā nekā – iedzīvotāju nauda taču iztērēta…
Mēs, protams, katram darbam blakus stāvējuši neesam un nevaram visu saukt par brāķi, taču reizēm šķiet, ka ne no paša kabatas nākusī nauda tērējās ātrāk, vieglāk un bez apdomas. Iespējams, ja būtu vairāk kontroles un uzmanības, arī darbs tiktu paveikts labāk, taču, kā nereti atzinuši iedzīvotāji – ja kaut ko taisa vecajā fondā, tad tikai tā, lai būtu izdarīts, nevis ar sirdi un prātu. Tikmēr dēļ tā, ka ir grūti problēmas atrisināt, piesaistīt uzmanību un ieinteresēt kaut ko darīt, daudzi ar neizdarībām samierinās un visam atmet ar roku. Paši kaut ko pielabo, pietaisa, lai gluži sniegs istabā nenāk, kā tas pērnziem bija kādā Dārza ielas mājā, un dzīvo tālāk, necerot uz citu palīdzību, lai gan ir par to samaksājuši…
Bet kas liedz gan šajā, gan daudzos citos gadījumos sasaukt visus iedzīvotājus, izrunāt vajadzības, piemēram, kur un kā būs durvis, atklāti sadalīt šķūņus, un būtu miers mājās. Iespējams, sarunā neiztiktu bez strīdiem, taču, kā skan bieži lietotais teiciens – arī strīdos dzimst patiesība. Protams, var gadīties, ka kāds nebūs bijis klāt vai kādam vienalga – tad arī pats vainīgs, bet pats svarīgais – saruna būs notikusi, vēlmes izteiktas un uzklausītas.
Tātad:vispirms,lai avīzē publicētu rakstu par kādu noteiktu iedzīvotāju,par tā labajiem darbiem,paceļot to saulītē,tomēr vajadzētu palūkoties un pārliecināties,cik tīra ir šī persona attiecībā pret valsti,vai ir izpildījusi savu pienākumu un nomaksājusi nodokļus,kā tas pienākas katram šīs valsts iedzīvotājam.Bieži vien ir tā,ka ka šiem divdabjiem,bļāvējiem un glaimotājiem rīkles līdz galam vaļā,ka caurvējš svilpo,bet gadiem ilgi nenomaksāto un uzkrāto nodokļu parādu pilna pakaļa,lai gan paši dzīvo uz nebēdu.Katrs uzņēmējs pirms darījuma VID mājas lapā pārliecinās par sadarbības partnera godīgumu,iznāk,ka avīze to nedara.Tie ir pirmie bļāvēji,ka visi maksā nodokļus,ka tā ir visa mūsu kopējā nauda.
Ieteikums šeit ar segvārdu “secinājums” rakstošajam: nelieto, lūdzu, svešu vārdu, bet ja tiešām nevari atturēties, tad raksti vismaz bez kļūdām!
Skolotāj,tu šķūnīšos malku krāmē,vai kā?Meklē blusas savā kažokā,tu tos šķūnīšus neesi redzējusi/is.
Nesapratu. Izlasīju vēlreiz avīzē. Tik un tā nesapratu. kāds te penšikiem sakars ar nomaksātiem nodokļiem? Bet vot Kandavā gan! Kad ieraudzīju, ka šie Mamertu par Goda pilsoni ieceļ, gandrīz vēkšpēdus apgāzos! Ritīgais prohvatizētājs un lembergistu zagļu kompānijas biedris, aber Kandava šim medāli un Goda grāmatu. Kā spļāvienu godīgajiem acīs! A, ko ta darīt avīžniekiem šo no apbalvošanas bildes ar šķēri laukā vai?