Pirms pāris dienām visas pasaules ziņu aģentūrās izskanēja šokējoša vēsts. Vairs jau neatceros, kurā valstī, mitinājās padzīvojis onkulīti. Viņš sāka manīt, ka no paša ledusskapja sāk zust pārtikas preces. Lai uzzinātu, cilvēcisks vai tomēr nešķīsts spēks stiepj prom viņa dienišķo desu, vecītis, būdams varen apķērīgs, uzstādīja novērošanas kameras, atklājot, ka viņa virtuvē šiverē pavisam nepazīstama sieviete. Kā vēlāk sieviete atzinās, viņa jau vairāk nekā gadu esot dzīvojusi šī onkulīša… skapī! "Man vienkārši nebija kur palikt," taisnojās skapja iemītniece.
Stāsts jau komisks, bet cilvēkos ar nestabilāku nervu sistēmu tas var iedvest vājprāta šausmas. Un kas par to, ja tas ir bijis tikai viens gadījums no miljona, daudzi tomēr turpmāk ar bažām lūkosies uz skapi…
Šo cilvēkam tik raksturīgo baidīšanos ļoti veiksmīgi iemācījušies izmantot arī politiķi. Manipulācija ar cilvēku pirmatnējām bailēm vienmēr ir bijis viens no veiksmīgākajiem ieročiem, lai panāktu valdošajai elitei vēlamo rezultātu, izbīdītu kādu izdevīgu projektiņu vai gūtu citādu labumu. Klasisks piemērs – Hitlera izvirzītā "ebreju problēma". Mēs te Latvijā, protams, neesam tik grandiozi, tomēr arī pieprotam šādas tādas viltībiņas. Kas ir padomju laikos augušās paaudzes viens no lielākajiem "bubuļiem"? Protams, ka čeka un slepenie dienesti kopumā. Un, skat, mūsu mīļie politiķi arī apguvuši šo politiskās manipulācijas tehniku un cits caur citu skandē: "Visi tie SAABa un KNABa darbinieki ne velti negrib darboties "caurspīdīgi" – godīgo deputātu uzraudzībā?! Viņi taču visi zog, šmaucas un citādos veidos traucē tautai…" Nu un kas, ja tāds ir bijis tik viens nelietīgs darbinieciņš tūkstošu vidū! Nu un kas, ja zādzības atklāšana šādos dienestos ir tik likumsakarīga, ka visai pamatoti liek domāt par provokāciju?…
Laiks rādīs, cik viegli esam manipulējami un vai mums tiešām bail no tā, kas "dzīvo skapī"?
