Kapu kultūra – stipras tautas zīme?

Ja sacītu, ka kaut ko jēdzu no latviskās kapu kultūras, tas būtu tieši un nekaunīgi melots. Drīzāk par to ir vien tādi garām skrejoši iespaidi un – attiecīgi – pašsacerēti secinājumi.

Proti, trakās jaunības gados, jāatzīst, kapu krūmājos slēpjoties, kādu cigareti nācies draudzīgi izpīpēt vai, asākas sajūtas medījot, naktīs, tumsā pa kapsētas taciņām pastaigāties tikai ar vienu domu – kurš pirmais nobīsies? Jau tad secināju, ka koptāku, nomaļāku, apzaļumotāku un tātad – arī romantiskāku vietiņu pilsētā atrast grūti. Parki tomēr ir vairāk aizauguši, to taciņu virāžas, kā arī citu pastaigāties gribētāju sastapšana – neparedzamāka! Savukārt šobrīd, iespējams, saprātīgākā un apcerīgākā vecumā, ar nedaudz skumju ironiju secinu, ka došanās Aizsaules gaitās, sākot ar apbedīšanu un kapavietas iekārtošanu, apkopšanu, kā gandrīz viss šajā saulē, pirmkārt, nav nekāds lētais prieks! Protams, var jau atmest ar roku un neļauties pēdējām kapkopības “modes tendencēm”, bet tad, līdzīgi kā dažreiz gadās mazdārziņu kolonijās, var nākties sastapties ar neslēptu kaimiņu vīpsnāšanu. Otrkārt, mazliet apostot svešas zemes un kaut iztālēm – garāmbraucot vērojot kapus citās zemēs, jāsecina, mēs – latvieši – esam vienkārši bezgala izšķērdīgi, atvēlot tik milzīgas platības kapsētu ”dārziem”. Ja citviet visbiežāk redz kapu kopiņu pie kopiņas, plāksnīti pie plāksnītes, tad mūspusē, kā jau augstāk minēju, tiek veidoti teju parki, kur var gan pastaigāties, gan piesēst un dzīves galīgumu apcerēt.

Ko no tā secināt? Sava daļa tajā visā, manuprāt, ir arī latviskajai tendencei lēkt augstāk par savu “apakšgalu”, kam varētu arī droši pierakstīt tieksmi pēc jaudīgām automašīnām un lielām mājām (arī tas citviet Eiropā nav tik uzkrītoši). Tomēr, atmetot kritizētājreālistes skatu, galvenokārt gribētos ticēt, ka mūsu kapu kultūra ir tik spēcīgi attīstīta tāpēc, ka ikvienam latvietim allaž bijusi svarīga saistīšanās ar savu zemi, tāpat kā aizgājēju, savu senču, ģimenes vēstures godināšana. Un – jo spēcīgākas tradīcijas, jo, cerams, stiprāka tauta?…