54% Latvijas iedzīvotāju plāno budžetu mēneša ietvaros, 27% – gadam, 12% dzīvo no dienas dienā, bet 7% to plāno 5 līdz 7 gadiem. Pie šādas atziņas nonākuši Patērētāju tiesību aizsardzības centra un Latvijas Universitātes pētnieki, analizējot tā saukto finanšu pratību jeb iedzīvotāju spēju apieties ar naudu. Secinājums – Latvijā patēriņa un dzīves kvalitātes prasības pārsniedz iedzīvotāju ienākumus, tāpēc nav uzkrājumu.
Tātad – kas par vainu? Reāli, protams, viens no iemesliem noteikti salīdzinoši zemais atalgojums (arī pensijas) un augstās preču un produktu cenas. Ne velti saka, ka Lietuvas pierobežas zemo cenu veikalos latviešu, tostarp arī tukumnieku, esot ka biezs. Daudziem brauciens uz turieni reizi divās nedēļās vai mēnesī jau kļuvis par tradīciju, turklāt – atmaksājoties gan ceļš, gan ieguldītais laiks. Tomēr tā būs tikai viena neliela cilvēku daļa, kas tā mēģina iztikt lētāk. Bet ir citi, kam šādi braucieni pat sapņos nerādās, jo viņiem gluži vienkārši ir ļoti maz naudas, ar kuru nepietiek iztikai, kur nu vēl priekš kaut kādiem uzkrājumiem vai pirkumiem ”uz priekšu”. To, ka Latvijā šādu cilvēku nav mazums, apstiprina arī Centrālā statistikas pārvalde, kas šī gada janvārī bija norādījusi, ka 2016. gadā Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 425 000 jeb 22,1% iedzīvotāju – iznāk nedaudz vairāk par ceturtdaļu Latvijas, kam ienākumi togad bija mazāki par 330 eiro mēnesī. Zīmīgi, ka to cilvēku grupā, kas vecāki par 65 gadiem, nabadzībai pakļauti 39,9 % iedzīvotāju, bet vientuļo vidū – pat 72,8%. Lai arī šie ir tikai skaitļi, katrs var iedomāties kādu, kas šo cilvēku lokā iekļaujas – kas dzīvo kaimiņos, kas ir paziņu un vai tuvinieks, kas ir blakus un kam jautājums, no kā dzīvot, noteikti ir aktuāls lielāko mēneša daļu. Kādi tur uzkrājumi!? Ir labi, ja ir tuvinieku atbalsts, sociālie pabalsti, iztikšana no mazdārziņa vai ogām un sēnēm, vai arī ļoti strikta disciplīna naudas lietās. Tieši to, ka pietrūkts tēriņu disciplīnas, pārmet arī pētnieki, tāpat kā to, ka gana daudziem, īpaši jaunākiem cilvēkiem itin bieži roka sniedzas zvanīt ātro kredītu piedāvātajiem. Un atšķirībā no pensionāriem un daudzbērnu vai vientuļo vecāku ģimenēm, lielai daļai šo kredītu ņēmēju vissvarīgākais tomēr būtu apzināties, ka daudzās gribēšanas ir jāsaskaņo ar pārdomātu varēšanu. Kazi, tad, čakli strādājot, jauns un spēkpilns cilvēks, ar laiku tik gan pie iekārotās lietas, gan pie iekrājumiem, gan, iespējams, pie atziņas, ka daudzi no ”sapņiem” bijuši vien tukši mirkļa iegribu vizuļi.
Secinājums šeit var būt tikai viens – čekistu, komunistu un bandītu nodibinātais 4.maija režīms ir prettautisks un nespēj apmierināt lielākās daļas valsts iedzīvotāju vajadzības pēc cilvēka cienīgas dzīves.
Par braukšanu uz kaimiņvalsti, ar aizšāvām,lai saprastu par ko ļaudis runā. Tā arī nesapratām, kas tur lētāks, protams jāpiekrīt,ka savādāki produkti kā pie mums, bet… Dārzeņi cena tāda pati, olas uz atlaidēm pie mums tādā pašā cenā, maize tāpat, sviests tāpat, siers dažbrīd mums uz atlaidēm pat lētāks, tualetes papīrs, papīra dvieļi dārgāk kā mums, svaiga gaļa arī dārgāk kā mums, dažām precēm divu, trīs centu starpība, nav nekur ieguvums.Jā degviela tur izteikti lēta, tas taisnība.
Un redz kur arī ir atbilde . Kāpēc mēs letiņi nemākam pareizi apieties ar naudu . Dumjais letiš domā , ka aizbraucot uz kaimiņvalsti un sapērkoties pilnas somas ar precēm , samaksājot par itkā lētākām precēm visu savu iekrāto naudiņu , domā ka ir ietaupījis naudu . Būtu labāk nekur nebraucis , aizgājis uz vietējo veikaliņu , nopircis sev nepiecašamo , un arī nauda makā būtu palikusi pāri nākošiem vajadzīgiem pirkumiem tajā pašā pie mājas veikaliņā . Latvietis nav gudrs loģikā …..
Tāpēc ka viņas mums nav vai arī ir ļoti maz
Tad nebiji kaimiņu Lidlā, ja nejuti lielu atšķirību
biju biju kaimiņu Lidlā Šauļos, jo poļu un vācu Lidlā viss ir vēl lētāks.
Tāpēc arī eaam kur eaam – pērkam somu degvielu, lai brauktu uz Lietuvu un iepirktos vācu veikalā, no visas šīs ekonomiskās kjēdes LV atstājot tikai tukšos iepakojumus un izkārnījumus.