Kāpēc jāsauc prese palīgā?!

Lasot par Latvijas Slēpošanas federācijas kaislībām potenciālo kandidātu
izvēlē ziemas olimpiskajām spēlēm, garām nepaslīdēja fakts, ka viens no
iemesliem, kāpēc viens vai otrs kandidāts noraidīts, jo… par nebūšanām
ar federāciju potenciālie kandidāti bija sūdzējušies presei. Tātad, kā
noprotams, izvilkuši uz āru “netīrās zeķes un citas lupatiņas…” Tas,
saprotams, izbrīnīja. Lai arī kašķi ap olimpiskajām spēlēm nav retums,
parasti skaļākās diskusijas bijušas par funkcionāriem, kas kā tāda
neatraidāmo kasta ir šo spēļu neatņemama sastāvdaļa. Bet šoreiz … it
kā ne par to.
Mēs savā ikdienas darbā, kad nākas meklēt skaidrojumus lasītāju sūdzībām
vai atbildes uz vienkāršiem jautājumiem, arī ļoti bieži no atbildīgo
personu puses dzirdam jautājumu: ”Kāpēc cilvēks zvana jums, kāpēc – ne
man?!”
Šādā brīdī gribas teikt, ka mūsu valstī nav tāda režīma, kurā sūdzēties
par normatīvo kārtību un amatpersonu lēmumiem ir aizliegts. Turklāt
bieži vien cilvēki redakcijai zvana tad, kad visi mēģinājumi sazināties
ar pagastu, ar domi, apsaimniekotāju utt. ir beigušies bez rezultāta.
Mūsu rīcībā ir iedzīvotāju iesniegumi, pašvaldības atbildes, atkal
iesniegumi, atkal atbildes, līdz cilvēka lūgums ar simt un viena
normatīvā akta uzskaitījumu ir ticis noraidīts. Uzņēmīgākie tālāk
taisnību meklē tiesā vai pie tiesībsarga, un reizēm tādējādi spēj
izcīnīt taisnību ne tikai sev, bet arī daudziem citiem līdzīgu problēmu
nomāktiem ļaudīm. Tomēr jābrīnās, kā varas gaiteņos kāds nieks pārvēršas
milzu problēmā un kāpēc jāpieliek tik daudz spēka, lai tiktu no kāda
cilvēka problēmas vaļā, lai gan patiesībā pietiktu ar mazumiņu
ieklausīšanās…
Paldies tai irlavniecei, kas, nespēdama saņem kovida sertifikātu,
iekustināja problēmu, kas bija aktuāla visā Latvijā! Vai lai atceramies
atputekļošanas lietu Slampē, kur divus gadus atputekļošanas organizatori
spītīgi ”aizmirsa” māju pie lauksaimnieku aktīvi izmantota ceļa?! Ko
cilvēkam bija darīt pēc tam, kad viņš atbildīgos bija lūdzis un
aicinājis nez cik reižu?! Klusēt un ciest, lai aizmirst trešo gadu?! Vai
arī ņemam par piemēru visus tos gadījumus ar slidenajiem ceļiem, ar
iebildumiem par apsaimniekotāja darbu… Analizējot, kāpēc tā notiek,
secinājums ir, ka, pirmkārt, tie, kam jāatbild, nedara savu darbu.
Otrkārt, normatīvie akti pieļauj šādu rīcību. Nupat rakstījām par
slideno ceļu Pūrē, kam ar saviem jautājumiem jau pievienojušies ļaudis
arī no citiem pagastiem. Visu galvenais jautājums ir: kurš un par ko
pagastā atbild? Un, ziniet, ar šo ir lielas problēmas. Runājot par
konkrēto situāciju ceļu uzturēšanā ziemā, konkursu izsludina pašvaldība,
līgumu slēdz pagastu pārvalde, reāli strādā uzņēmējs. Bet pagastā
apsaimniekošanas darbus veic arī SIA «Komunālserviss «TILDe», kas arī
kaut ko tīra un kaisa… Turklāt, kur, kā un kad tīrīt, to katra
pārvalde atrunā atsevišķi, bet, kā lai cilvēki to zina – pienākas viņiem
iztīrīts ceļš vai nepienākas? Esam maza zeme Latvija, bet atbildīgo mums
gluži kā lielajā Ķīnā?! Tikai cilvēki, kam par visu šo jāmaksā un visa
šī ķēde jāuztur, ir vieni un tie paši, un tāpat līdz rezultātam netiek.
Lūk, tāpēc sūdzas presei – jau kā pēdējais iespējai. Un labi, ka tā – ka
daļa cilvēku nebaidās atklāti runāt, nedomā, kā tas no malas izskatīsies
un kādas neērtības viņa jautājums radīs atbildīgo rindās…