Sen pagājuši tie laiki, kad eksāmenus 9. klasē kārtojām, tā teikt, par vienkāršo. Mācījāmies, kalām biļešu biļetes, rakstījām špikeru kaudzes, gājām uz konsultācijām un, protams, uztraucāmies, pārdzīvojām, lai tikai šo dzīves pārbaudījumu ar godu aizvadītu. Par laimi mūsu laikā atbilde bija ātra – mutiskajā eksāmenā uzreiz, rakstiskajā – pēc pāris dienām. Un – secīgi – drīz vien arī izlaidums ar lielo balli, un – pirmais lielais slieksnis dzīvē pārkāpts.
Tagad laiki ir mainījusies. Eksāmenos viss notiek strikti – materiāli slēgtās aploksnēs, skolēni kā objekti ar noteiktu kodu, nevis ar vārdu un uzvārdu… Lai tikai kāds netiktu tīši vai netīši izvilkts… Nekādas skolu pašdarbības, tām atliek vien gala dokumentu izsniegšana un izlaidumu sarīkošana. Par tiem gribas mazu atkāpi. Grūti pateikt, kāpēc ar šo svinīgo aktu skolas tā steidzas, – mūsu novadā lielākajā daļā mācību iestāžu šie svētki jau nosvinēti – vai tāpēc, ka eksāmeni beigušies, vai lai fotoalbumiņu pasniegtu, vai tāpēc, lai skolotājiem ļautu atpūsties, jo patiesībā nav vai, pareizāk, nebija jau ko svinēt. Eksāmenu rezultāti kļuva zināmi tikai šajā pirmdienā, un tie, kam tie nebija labvēlīgi, nu vairs neskaitās skolu pabeiguši, līdz ar to absolventu godu baudījuši vien īsu brīdi…
Bet – lai paliek izlaidumi! Šis stāsts ir par centralizētajiem eksāmeniem 9. klasē. Aprunājoties ar skolotājiem, nedzirdēju par tiem nevienu labu vārdu; parastos eksāmenus skolā – jā, bet ne centralizētos un ne milzīgi sarežģītus, bet tādus, kuros tiek pārbaudītas skolēna reālās zināšanas, nevis kādas iedomātas prasmes. Šobrīd nereti eksāmenu, kas tomēr ir laimes spēle, nenokārto arī tādi skolēni, kas deviņus gadus mācījušies sekmīgi vai pat ar vēl labākiem rezultātiem, taču šis viens nenokārtotais pārbaudījums pārvilcis svītu viņu sapņiem vismaz uz gadu.
Vai šie bērni saņemsies mācīties otru gadu – viss būs atkarīgs no tā, cik stingri būs vecāki un cik ļoti piespiedīs. Ir zināms ka no pagājušā gadā eksāmenus nenolikušajiem šogad viena daļa skolu ir veiksmīgi pabeigusi, bet kas ar tiem, kam apņēmības pietrūka? Padomājiet, pērn 9. klases eksāmenu Latvijā nenokārtoja vairāk nekā 800 skolēnu – tas ir tik, cik vienā vidējā pagastā iedzīvotāju…
Un vai kāds zina, cik daudzi no šiem bērniem beidza skolu šogad?! Tā kā pamatizglītība valstī ir obligāta, arī interesei par katru bērnu vismaz šajā vecumā vajadzētu būt pamatīgai, un arī atbalstam, kas arī tika solīts, tāpat kā izlīdzinātais gads, bet nekas tāds ieviests netika. Tāpat arī solītā profesionālā izglītības jeb aroda mācīšanās papildus… Tagad sola par to runāt no septembra, bet laiks iet… Diemžēl nu jau vairāk nekā 600 jaunu nebeidzēju ministrija atkal var savās statiskas ailītēs ierakstīt…
Žēl, ka neviens nevar prognozēt, kur šie bērni būtu, ja pērn viņi skolu būtu pabeiguši, piemēram, nokārtojot “parastos” eksāmenus? Droši vien daļa būtu beigusi 10. klasi vidusskolā vai 1. kursu profesijas apguvē; kāds strādātu un par nākotni diži neuztrauktos, jo vismaz pamatskolas diploms būtu kabatā. Protams, būtu arī tādi, kam viss ir pofig – skola, mācības, sekmes; skolotājs, kas var izstiepties vai sarauties, lai dabūtu tādu līdz 9. klasei, bet ne par šiem jauniešiem ir stāsts.
