Kam teikšana vislielākā, kam balss – visskaļākā?

Uzmanīgi nošķiram vienu bara locekli un tad…tā kārtīgi bliežam! Aptuveni tāda ainiņa, no malas vērojot, šonedēļ uzbūrās Lapmežciema tautas namā, kur divu nevalstisko organizāciju starpā izcēlās diskusijas, pieskaroties tādam acīmredzot ļoti jūtīgam tematam kā medības Ķemeru nacionālajā parkā. Skaļākie un pamanāmākie šajā gadījumā, protams, bija mednieki, ņemot vērā, ka arī daudzskaitlīgāk pārstāvēti un ka tieši viņu intereses, kā paši saka, būšot  aizskartas visvairāk. Tieši kādas, – tas savukārt tāds atvērts jautājums, kur atbildes atkarīgas, teiksim tā, – kam jautājumu uzdod. Vieni teiks un arī saka, ka kopj mežu, aizsargā lauksaimniekus un potenciāli apdraudētos autobraucējus vēl piedevām. Otri tomēr aizrādīs, ka tā “kopšana“ nu tāda – tik vien, lai labāk nošaujamie meža zvēri saskatāmi, lai ērtāk līdz medību vietai aizbraukt un visa pamatā – lai nekādi neierobežota, brīva pieeja konkrētā meža resursiem jeb medījumam.

Kopumā, protams, savu interešu skaidrošana un aizstāvība ir visnotaļ saprotams un atbalstāms process ikvienā sabiedrībā, ko uzskatām par demokrātisku. Tomēr ir dažas nianses, kas ne tikai pieminētajā diskusijā, bet arī tādā plašākā mērogā (Neba vienīgā dabas aizsardzības plāna apspriešana piedzīvota un pārdzīvota!) dara uzmanīgu. Tās ir manipulācijas ar dažādiem apgalvojumiem, kas dažbrīd robežojas, būsim godīgi, iespējams, pat ar apzinātu melošanu. Nu, piemēram, vēl nesen kādā radio raidījumā sajūsminātiem un neko nezinošiem pilsētas jauniešiem, ja nemaldos, pat valsts iestādes pārstāvis klāstīja, kas tad īsti esot medības. Un, lūk, Latvija izrādās, esot īpaša ar to, ka piekopjot tā sauktās selektīvās medības – pārsvarā medījot… ”slimus un neperspektīvus meža zvērus, tādējādi ļaujot izaugt un attīstīties veselīgajiem”…

Darba specifika tāda, ka laika gaitā runāties nācies ar daudziem dabas lietu zinātājiem, tostarp medniekiem, tādēļ var diezgan droši apgalvot, ka par šādiem izteikumiem lielā mērā pasmīnētu pat viņi. Nu ne jau kuslie, slimie, pārpārēm kārnie brieži vai meža cūkas ir tieši tas, par ko sapņo katrs mednieks. Un arī to, vai cūka, piemēram, Āfrikas mēra skarta, nez vai tā uzreiz pēc acīm mednieks nosaka…

Šādi un līdzīgi apgalvojumi, kas slavē un pat romantizē medniecību Latvijā, publiskā telpā izskan gana bieži (un visbiežāk tā ir valsts uzņēmumu apmaksāta informācija!) un tiešām rada iespaidu, ka neko labāku, vērtīgāku mežs un tā iemītnieki nemaz nevarētu piedzīvot! Un pats īpaši rets augs vai apdraudētas zīdītāju sugas pārstāvis, kuram mednieku rūpes, piemēram, dzinējmedību veidā varētu tomēr nebūt tīkamas, uz šādām publiskām apspriešanām pabļaustīties jau arī nekad neaiziet. Tad nu tā arī sanāk, ka “taisnība“ tam, kas visskaļākais! Vai tā tas ir un būs arī Ķemeru nacionālā parka gadījumā – tas vēl tiks lemts, un iesaistīties šajā procesā iespējams ikvienam – arī vienkāršajam, salīdzinoši klusajam parka apmeklētājam, kurš visas nācijas īpašumā tomēr vēlas baudīt dabu un, iespējams, cita starpā naivi iedomājas, ka parks izveidots dabas vērtību, ne mednieku īpašo interešu aizsardzībai.