Viesnīcā kundze sacer dzeju, bet pilsonis kautrējas gleznot priekšmetu. Interesanti, kā šo vērojumu varētu izteikt un kā skanētu teikums, ja pirms 179 gadiem tieši 15. aprīlī pasaulē nebūtu nācis drēbnieka dēls Kronvaldu Atis, kurš uzcītīgi gādāja, lai latviešu valoda attīstītos, lai tajā varētu runāt ne tikai par zemes apstrādāšanu un sadzīvi, bet arī par jaunākajiem zinātnes atklājumiem – lai tā mājotu ne tikai ķēķī ‘virtuvē’, bet arī „dailes un zinātnes diženajā pilī” (V. Plūdons). Kronvaldu Atis darinājis ap 200 jaunu vārdu, no kuriem latviešu valodā ieviesušies ap 100, tai skaitā arī pirmajā teikumā minētie, bez kuriem 21. gadsimta latviešu valodā būtu grūti iztikt.
Gaidot Kronvaldu Ata apaļo jubileju, varētu tautas mutē iepludināt kādu no vārdiem, kas savulaik nav iedzīvojušies latviešu mēlē. Piemēram, vai neskanētu īberīgi ‘interesanti’ (no J. Kursītes izlokšņu vārdenes), ja mēs dodos uz dīvatronu, nevis teātri, ja apskatītu dailekļus, nevis gleznas. Dīvatrona vārdu no aizmirstības izcēlis Durbes amatierteātris, izvēloties to par savu nosaukumu (durbenieki jūtas atbildīgi par izcilā sabiedriskā darbinieka piemiņas saglabāšanu, jo Durbē Kronvaldu Atis strādājis par mājskolotāju). Protams, ne visus krāsu pleķus varētu saukt par dailekļiem, jo vārdā jūtama dailes, tas ir, skaistuma, klātbūtne, bet paliek taču neitrālākais vārds glezna, ko izmantot tad, kad acis neatrod neko tik daiļu, ar ko pamieloties. Bezrakstura cilvēka apzīmēšanai noderētu trāpīgais un asprātīgais Kronvaldu Ata piedāvājums – klibzaķis.
Izrādās, ka Satversme ir veidota nevis tāpēc, lai kādam būtu nodrošināti lieliski apstākļi, lai satvertu aiz astes naudas pūķi un kopā aizlidinātos uz ofšoriem, bet lai visiem Latvijas iedzīvotājiem būtu drošs patvērums. Vārdu satversme A. Kronvalds laidis pasaulē 1869. gadā.
Pilsonis, pēc Kronvaldu Ata domām, nav tikai valsts vai sabiedrības loceklis, kāda veseluma daļa, bet šajā vārdā ir ielikta arī ideja par personības nemitīgu attīstīšanos, pilnveidošanos. Pats vārda veidotājs skaidrojis, ka vārds darināts no darbības vārda pilst, kas nozīmē tapt pilnīgam.
Kopt savu valodu, būt atbildīgam par to – tas nav viegls uzdevums, kā A. Kronvalds saka: “Tur vajaga dižana, grezna tēvu dēla! Kam sirds nelec jo līgsmi, latvju vārdus dzirdot, tam tārps sagrauzis sirdi. Un, ja tu, brāl, aiz bailēm atraujies no savu sentēvu mantojuma cienīšanas, tad zini, ka tu neesi valīgs, svabads zinātnības māceklis, bet vai nu savas maizes kules, vai cita kunga vērgs!”