Pagājušajā nedēļā Izglītības un zinātnes ministrija nāca klajā ar ziņu, ka tā vislabāk zina, cik daudz skolēnu pēc skaita jābūt pilsētu un lauku skolu 10. klasēs un vidusskolu klasēs kopumā. Laukos – 10 bērni klasē un ne dvēseles mazāk. Vidusskolā kopā – 27. Arguments – citādi klibo mācību kvalitāte un skolotājs nevar nopelnīt cilvēka cienīgu algu. Punkts. Pašvaldība šādā situācijā plāta rokas – valsts visu jau izlēmusi viņu vietā, tāpēc atliek vien pildīt noteikumus.
Un tomēr… Protams, bez valsts naudas pašvaldībai skolu uzturēt (samaksāt skolotājiem) nav iespējams, tāpēc no vienas puses pretošanās šīm lēmumam būtu bezjēdzīga, tomēr faktu, ka skolai apdzīvotā vietā ir ne tikai Gaismas nesēja statuss, bet arī sociālā loma, apstrīdēt grūti. To katrā šādā lauku skolā strādājošie ļoti labi zina. Tāpēc, lai kā arī atbildīgo dienestu ierēdņi necenstos nodalīt izglītību no sociālā darba, tas laukos nav un visdrīzāk arī nebūs iespējams. Kā saka – tukšam vēderam arī zinības iet garām…
Un vēl. Tas, ka valstī pieņemtie lēmumi vispirms skar skolu – tieši un netieši, apliecina pašas valsts piesauktie dokumenti (pētījumi), un viens tāds nepārprotami pasaka, ka bērnu sekmes matemātikā lauku skolās kritušās pēc vēsturē iegājušā 2009. gada. Iespējams, daudziem tas jau aizmirsies, bet tieši tajā gadā valsts tika sagriezta un samērīta politiski un reģionāli, lai izveidotu novadus. Un pavisam drīz pēc tam nauda sāka sekot skolēnam, kas bija par pamatu skolēnu “ceļošanas” laika sākumam – katru gadu no kartes pazuda pa kādai mazai skolai – optimāla skolu tīkla vārdā, un radās arvien vairāk skolēnu pārvadājumu maršrutu. Rezultāts nebija tālu jāmeklē – kā tagad saka lauku skolu skolotāji – “mēs vairs nedzīvojam pēc mācību plāna, bet pēc autobusu saraksta, kam jāpakārto gan mācību darbs, gan interešu izglītība”.
Protams, visos laikos skolēni uz skolu ir braukuši īsākus vai garākus gabalus, turklāt nereti to ir darījuši un joprojām dara zinībās paši labākie – gan pilsētnieki, gan laucinieki jau vidusskolas zinības apgūst galvaspilsētas ģimnāzijās, kur, lai iekļūtu, jākārto pārbaudījumi, bet lai noturētos – jāmācās daudz un vairāk. Taču, pieļauju, tie ir izņēmumi.
Pašos pamatos skola ir tā, kas satur ciemu. Un vidusskola, ja tā spēj iedot ko vairāk par beigšanas dokumentu – piemēram, arī profesiju, patiesībā ir saudzēšanas vērta, kamēr vien tas iespējams.