Lasot mūsu pašu laikraksta interneta portālā ar acīmredzamu aizrautību saklabinātos komentārus par gonkošanu Kandavā, no teju jau pavisam pamestiem atmiņu apcirkņiem izpeld TĀ sajūta… Tā pacilājošā kņudināšana pakrūtē, ko pusaudzības laikā spēja pamodināt dažādas ekstrēmas, brīžiem pat antisociālas izdarības – lēkšana ar gumiju, peldēšanās ar visām drēbēm neatļautās vietās, braukāšana ar auto pa grants ceļiem “mācību nolūkos” utt. utjp. Kļūstot vecākam – kā gadu, tā statusa nozīmē – virsroku tomēr ņem pašsaglabāšanās instinkts. Un, jā, nu arī instinktīvās bailes – neziņa par to, kā tad savu protestu pret pieaugušo pasauli paudīs jaunā paaudze, pašu bērni…
Mierina psihologu atzinums, ka šāda – izaicinoši ekstrēma – izturēšanās ir ikvienas personības nobriešanas blakus produkts. Lai veidotu savu, neatkarīgu pasaules redzējumu, jaunietim vispirms jābūt iespējai kļūdīties un, kas ne mazāk svarīgi, kļūdieties ir jāmāk – ar cerību, ka izdosies izvairīties no sekām, kas būtiski ierobežotu rožainās nākotnes iespējas. (Te domāti tie bēdīgie gadījumi, kas pēc “jaunības dullumā” sastrādātā liek attapties ratiņkrēslā, ieslodzījuma iestādē, kādas atkarības vai reliģiskā fanātisma varā.)
Ko eksperti iesaka vecākiem? Pacietību un iecietību! Jāpieņem, ka noteiktā vecumposmā bērnam vai, pareizāk, jaunietim absolūtajā priekšplānā izvirzās sava bara vai pašpasludināto elku viedoklis. Bet vecāku vēlmes un vērtības ir kaut kur – pašā beigu galā.
Kad nu reiz pienāk tas brīdis, kad “jaunība” izslimota, kļūdu-seku attiecības uz personiskās ādas izbaudītas, visbiežāk kādreizējais ekstrēmais jaunietis kļūst par daudz rāmāku un arī no malas izprotamāku jauno cilvēku. Un, lūk, tas tad atkal ir laiks, kad ar savu redzējumu par pasaules kārtību uz skatuves var uznākt tieši vecāki. Bet tad būtiskākais ir jautājums – vai tas redzējums un vērtības, ko vēlētos nodot tālāk nākamajai paaudzei, maz pašiem ir? Vai nav tā, ka vēlamies zinošus, draudzīgus, čaklus, veselīgus bērnus bez kaitīgiem ieradumiem, kaut tai pašā laikā paši ne tuvu neesam ne tik balti, ne pūkaini? Savukārt, kritizējot “mūsdienu jaunatnes sliktos paradumus”, uz saviem grēciņiem acis ne tikai pieveram, bet pat aizveram uz visu klapi…
Ir cilvēki ,kuri līdz pat sirmam vecumam ,savā sirdī un uzskatos ir jauni.
Savukārt citi ,jau 20 gadu vecumā ir nelabojami pensionāri.
Āmen! Kā no baznīcas kanceles. Vēl vajadzētu tik piemest kādus bībeles fragmentus un toč toč sprediķis.
saklabināti komentāri… ko tizlāku un iedomīgāku sen nebiju lasījis, jaunība izslimota… pie ārsta esi bijusi? Jeb vnk deguns mākoņus strīķē? Pretīgi lasīt…
šī komentāra autors laikam pieder pie tiem, kas paši ne balti, ne pūkaini. Jo ne jau adrenalīnā ir lielākais grēks
ak, perfektā koma autor, būsi ieķēries rakstniecē un atvairi uzbrukumus vārdu tukšumam, trulumam, un iedomībai… jūties jauns? es ar… 😀 Vecais runci, kam sprēgā, kā būtu cēls…
Trīs runči kādā krogā par Rīgas jumtiem dzied,
Par jaunību kas garām un arī šķērsām iet,
Bet pienāk jaunais runčuks un saka: “Veči, čau!
Man nav, kas jums reiz bija, bet ir kas jums vairs nav.”
Necienu rakstu autorus, kas pamet kādu tēmu plosīšanai, bet pēc tam iedomīgi apdē.. komentāru autorus….KAD BEIDZOT VARĒS BALSOT PAR RAKSTIEM? PAR ŠO VIENNOZĪMĪGI “-“
A kad beidzot varēs redzēt, kas ir komentāru rakstītāji? Diez vai kandavnieki tad vispār ko komentētu…Visi no priekšnieļķeļiem notrusījušies, bet ka internetā, – baigi varoņi!