Jaunais gads atnācis ar, kā tagad modē teikt, jauniem izaicinājumiem. Biedējoša ir kara darbība tuvajos Austrumos. Atliek vien cerēt uz politiķu saprātu un prasmi mazināt eskalāciju, lai novērstu un neizlaistu plašumā to postu, ko piedzīvo kara darbībā iesaistīto valstu iedzīvotāji. Bet netrūkst arī tādu izaicinājumu, kuri visai tieši un jau pašlaik attiecas uz katru no mums. Turklāt uz šiem izaicinājumiem nav acīm redzamas un vienīgās pareizās atbildes, vienkārša vienīgā pareizā risinājuma.
Zemnieku Saeima kā izaicinājumu 2020. gadā min līdzsvara panākšanu starp ražošanu un dabas aizsardzības prasībām. Jāatzīst, ka tā kļūs par neatrisināmu problēmu, ja kategorisms būs abās pusēs, ja līdzsvaru neatradīs. Vispirms ir jāsaprot situācija, kas nebūt nav tik viennozīmīga. Piemēram, vieni no redzamākajiem ir skaļi protesti pret dzīvnieku izmantošanu lauksaimniecībā, pārtikas ražošanā. Pazīstu pārliecinātus veģetāriešus, kuri patiesi savu ēdienkarti sastāda bez gaļas, bet nekādās ražotājiem uzbrūkošās skaļas akcijas nepiedalās. Šīs akcijas ir arī laika un līdzekļu ietilpīgas. Tātad kāds to sponsorē. Kāpēc? Aiz pārliecības? Apšaubāmi? Varbūt? Tieši kategorisms un uzbrūkošā taktika, domāju, daļā cilvēku rada pretreakciju un neļauj uztvert pat labas idejas. Starp citu, vēl kāds novērojums no malas. Kad vēlu rudenī ir bijuši gadījumi un meklēts patvērums savainotiem, baram iepakaļ palikušiem stārķiem vai kādam citam nelaimē nonākušam dzīvniekam, to nemaz nav tik viegli atrast un tad dabas aizsardzības institūcijās mums nereti saka – lai tas stārķis paliek mežā vai pļavā, kur kādai lapsai tiks barība. Tā esot dabiskā barības ķēde… Un, jājautā, vai cilvēks arī ar visu savu gaļas ēšanu nav šīs ķēdes posms, pat jau kaut kādā mērā reizēm no visa dabiskā pavisam tālu aizmaldījies?
Un tomēr ir arī apbrīnas cienīgi cilvēki, kuri mazāk runā un trokšņo, bet dabas labā dažkārt dara vairāk nekā tie, kas ar to lielās publiski. Piemēram, Anita Asare, kura Jūrmalā izveidojot putnu patversmi, kas nu nu pārcelta uz Pūri. Šādiem cilvēkiem, manuprāt, tiešām būtu bijis vajadzīgs lielāks gan visas sabiedrības, gan arī valsts atbalsts.
Neesmu kažokādu valkātāja un cienītāja, bet situācija, kad protestu dēļ tiek iznīcinātas kažokzvēru audzētavas, man nešķiet pareiza. Ja runājam no dabas aizsardzības viedokļa, vai tad mākslīgo kažokādu ražošana, krāsvielas un citi ķīmijas brīnumi ir dabai draudzīgāki? Tāpēc rodas aizdomas, vai šie protesti atsevišķu nozaru ieinteresētības dēļ nav speciāli apmaksāti un pasūtīti? Līdzīgas pārdomas rodas arī par sprostos turētajam vistām. Arī mazsaimniecības kūtī dažkārt kāda vista nobeidzas, šiem putniem piemīt kanibālisms, hierarhija, kad visas vistas knābā vienu. Nepatīkamus kadrus fotografēšanai nav nemaz tik grūti atrast…
Šķiet, ka, runājot par šīm problēmām, kaut nelielu ieguldījumu to risināšanā, mēs varam dot katrs pats ar konkrētu rīcību. Izrādās, ka 1/3 saražotās pārtikas aiziet atkritumos. Cik atkritumu konteineros mēs katrs pats izmetam? Aprēķināts, ka atkritumi rada 1/10 daļu no ogļskābās gāzes izmešiem. Turklāt tas ir arī veltīgs cilvēku darbs, veltīgs resursu izlietojums. Un nav jau tā, ka pārtikas pasaulē būtu saražots par daudz. Pēc ANO vērtējuma vairāk nekā 800 miljoni cilvēku pasaulē cieš badu. Tātad lauksaimnieku audzētā produkcija ir vajadzīga un tās visiem vēl aizvien tomēr nepietiek. Kā redzams, izaicinājumu, apsveramu, pārdomājamu problēmu mūs nākotnē sagaida visai daudz. Nosauktās ir tikai neliela daļa no visām. Līdzsvars starp saprātīgu saimniekošanu un dabas resursu aizsardzību, lai paši savu dzīvesvietu nepazudinātu, būs jāatrod.
Visam es piekrītu ,tā domājat jūs un es ,bet cilvēki ir cietsirdīgi ,agrāk man šķiet tādi nebija !