Kad migla izklīdīs

Nu jau vairāk nekā gadu esam pieredzējuši, kā daudzas neizdarības, kļūdas un arī klajas bezkaunības gluži kā antīkos plikumus viduslaikos atbildīgie piesedz ar… vīģes lapu – tfu, ak, nē jau – ar kovidu taču!

Kāpēc nav laikā sarīkots iepirkums? Vai tad nezināt? – kovids! Kāpēc iestādei durvis slēgtas un iekšā sēdošie ļautiņi nav arī sazvanāmi? Jūs ko, nezināt?! Kovids! Pierakstu pieraksti, pat pasi un identifikācijas karti saņemot? Ko-vids!

Tā manā pieredzē iespaidīgākā ”kovidošanās” šajā gadā pieredzēta saziņā ar dažām ministrijām. Vēl jūnija sākumā, pat zvanot vairākas dienas no vietas, cenšoties trāpīt darba dienas īstajā laikā, tas ir, ne īsti no rīta, ne pusdienas laikā, ne pēcpusdienā, neviens, neviens no, piemēram, Vides aizsardzības un reģionālās ministrijas, ne arī Finanšu ministrijas atbildīgajiem nebija sazvanāms! Jā, dzirdams, ka tālruņi pārslēdzas, acīmredzot savienojoties ar personīgajā lietošanā nodotajiem mobilajiem, bet neatlaidīgajiem zvaniem otrā pusē – klusums…. Nu labi, ko tur ar atbildīgajiem, ar piekto piegājienu sazvanītais Finanšu ministrijas galvenais par sabiedriskajām attiecībām, lūgts iedot kāda tāda cilvēka kontaktus, kas varētu ko paskaidrot par jaunieviešamo nodokļu politiku, bija pagalam sašutis: “Jūs ko? Domājat man te pa rokai ir kāda uzziņu grāmata? Ir taču kovids, un mēs strādājam attālināti!” Šķiet, tāpat – kovidmiglā un attālināti – ir pieņemtas arī jaunās nodokļu izmaiņas.

Nē, nu gatavojās jau tām sen un bija jau arī laiks, jo arī bez visiem kovidiem taču bija zināms, cik veikli daži jau gadiem izmantoja gan mikrouzņēmuma nodokli, gan patentmaksas, lai maksimāli optimizētu nodokļu maksāšanu, faktiski nemaksājot teju neko (ja dažam vēl pierēķina saņemto kovidlaika atbalstu, tad iemaksas pat var vērtēt ar mīnus zīmi). Arī mums žurnālistiem daudzi lielu uzņēmumu darbinieki sūdzējās, ka lielais boss visus padarījis par uzņēmējiem – katram pašam bija jāreģistrējas kā mikrouzņēmuma maksātājam un pašam par sevi jāmaksā visi nodokļi, slēdzot ar savu darbadevēju pakalpojumu vai autoratlīdzības līgumu. Kādu laiku tā esot bijis arī lielos un ļoti lielos medijos. Jā, tas, ka šī blēdīšanās jāizbeidz, sen jau bija skaidrs. Tikai līdz šim nebija, kā tagad populāri teikt, politiskās gribas – acīmredzot pārāk daudziem ar politisko vidi saistītajiem šāda nodokļu optimizācija bija izdevīga. Taču tas, kas nu ir stājies spēkā, ir tik nepārdomāts un nelaikā nācis, ka atliek vien piebilst – esam iekrituši no viena grāvja otrā un, iespējams, vēl dziļākā nekā iepriekš. Tā vietā, lai parūpētos par mazaizsargātāko sabiedrības daļu, lai mazinātu nevienlīdzību (ko taču pat jaunais Eiropas Savienības kurss nosaka!), lai veicinātu uzņēmējdarbību un godprātīgu nodokļu maksāšanu, ir izdarīts gluži pretējais. Darbaspēka nodokļu nasta daudziem darbadevējiem, uzņēmējiem ir padarīta nepanesama un arī nejēdzīga. Nu, piemēram, kas tur jēdzīgs, ja tev par pāris stundu darbu kāda maza darbiņa veicējam nu sociālais nodoklis būs jāmaksā kā par pilnas slodzes minimālo algu. Ja jūs, piemēram, daudzbērnu māmiņai, kas veica šādus un tādus radošos darbiņos vienu līdz divas stundas dienā, līdz šim uz autoratlīdzības līguma pamata samaksājāt 250 eiro, par to nodokļos nomaksājot 62 eiro, tātad kopā uzņēmumam tas izmaksāja 310,5 eiro, tad tagad, lai galva nesāpētu (jo uzņēmumam jau neviens neko nav klāt iedevis vai uzdāvinājis), man faktiski būtu ar šo radošo cilvēku jāslēdz uzņēmuma līgums; jā, uzņēmumam tas tagad izmaksās par eiro mazāk, toties māmiņa saņems – vien 179 latus… Nu, sakiet, kurš te kļūs sociāli aizsargātāks?! Par kuru mēs parūpējamies? Jā, no paša finanšu ministra dzirdēju ieteikumu, ka vispār ar minimālo algu jau vajadzētu visus darbiniekus nodrošināt… Arī tādus, kas strādā vien stundu un divas? Un ko tad darīt ar tiem, kas melnām mutēm strādā no rīta līdz vakaram? Arī trīskāršot algu? Labprāt. Mēs visi to noteikti esam pelnījuši, bet… Nu parādiet, kur gan aug tas Buratīno stādītais koks, kur uzņēmējiem – godīgajiem saplūkties tos 618 eiro? Jo tieši tik izmaksā viena minimālā alga darbiniekam. Un darbinieks, starp citu, no tās saņem vien 358 eiro…

Jā, nodokļi ir jāmaksā, bez tiem valsts nevar, taču to piemērošanai ir jābūt saprātīgai un taisnīgai. Nevar visu nastu uzkraut tikai tiem, kas jau maksā un īsti jau vairs nevar… Zinu mazus ģimenes uzņēmumus, kas leks vai no ādas ārā, lai darbiniekiem kompensētu jaunās nodokļu izmaksas. Bet zinu arī tādus, kas savējiem mazo darbiņu veicējiem ir darbu uzteikuši… Un šeit es aprakstu tikai vienu no 118 000 situācijām, kādas ir iespējamas, jo tieši tik esot šo mazo darbiņu veicēju, kuru ienākumi kļūs vēl mazāki nekā līdz šim vai to nebūs nemaz. Bet vēl jau ir mākslinieki, mūziķi, citu radošo profesiju pārstāvji, ir amatnieki un rokdarbu darinātāji… Viņi visi nu nolikti izvēles priekšā. Lai gan – lielas izvēles jau nav. Ne velti grāmatveži stāsta, ka lieluzņēmēji berzējot rokas – būs bezdarbs, būs lētās darbarokas… Bet mazie apspriežas, vai tiešām būs jāaiziet pelēkajā – īstajā ”nodokļu optimizācijas” jeb faktiski nemaksāšanas zonā? Nē, nu ir jau arī Nīderlandes piedāvājums – siltumnīcās darbs smags, bet alga ir tā vērta un pie karstuma jau esam pieraduši. Vai ne?

Gan jau kovidmigla izklīdīs, un tad jau skaidri ieraudzīsim, kas pa šo laiku varas gaiteņos sastrādāts un ko būs izlēmuši jaunās