Vismaz mūsu redakcijā esam vienojušies, ka ūdeni lieki uz panikas dzirnavām neliesim un pārāk (bezjēdzīgi) par Dižķibeli nevaimanāsim. Vairāk informēsim – par to, kā lietas jaunajos ekonomiskajos apstākļos mainās, un kopīgi ar lasītājiem meklēsim iespējas, kā dzīvi padarīt mazliet gaišāku un vieglāku.
Reizēm jau gan pirkstiņi paslīd un gribas pilnā rīklē kliegt (lieliem burtiem rakstīt), ja sēņošanas vietas pa nakts tumsiņu pazūd kā nebijušas vai lielie politiķi, pat neslēpjoties, musina tautu, aicinot uz vardarbību, valdību gāšanu u.tml (manuprāt, tikai tāpēc, lai vispārēja haosa apstākļos varētu paklusītēm vairot savu personisko labklājību). Un tad reizēm jādzird arī pārmetumi – sak, nav ko vietējai avīzītei pa tik lieliem mēsliem rakņāties, ka pietiek ar vietēja mēroga neizdarībām un problēmām. Bet citam gribas gūt pēc iespējas plašāku, globālāku priekšstatu par lietām un notikumiem…
Vismaz par sevi varu teikt droši – cenšos meklēt un atrast cilvēkus, kurus neapvij bezcerības aura. Jā, pat mēģinu baroties no cilvēkiem, kuru idejas, pārliecība, arī drosme ir daudz spēcīgāka kā manis pašas pārliecība. Ko nu liegties, arī es reizēm tomēr mēdzu līdz pat sirds dziļumiem uz brīdi sabīties par to, kas nu būs ar mani, manu ģimeni un valsti tālāk… Tomēr labi piemēri un relatīvi pašas nemainīgais stāvoklis (jo nekad nav piedzīvota tāda līmeņa labklājība, lai varētu krist, smagi jo smagi sasitoties) liek uzreiz arī saņemties.
Vienīgi, kad redzi, kā tavā acu priekšā neskaitāmi cilvēki krīt gandrīz vai izmisumā, jo viņi vairs nezina – būs, nebūs iespēja nopelnīt kaut nelielo, bet tomēr aldziņu. Kad redzi it kā drosmīgus, kareivīgus smaidus viņu sejās, bet vienlaikus bailes, stāvot pie slēgtām un apsargātām darba vietas durvīm, ķepiņas nolaižas. Jo var jau noskaidrot, kas vainīgs – darba devēju nevarēšana, bankas nežēlība vai valsts bezzobainība… Tomēr cilvēks, kas stāv aiz aizslēgtām durvīm un nezina, kā nu būs, no tā paēdušāks un mazāk "bezdarbnieks" nekļūs.
