Kad ķeksīši var apdraudēt veselību

Esmu likumpaklausīga. Vismaz ļoti cenšos tāda būt. Droši vien tādēļ nu jau ar lepnumu (iespējams, gadu dēļ) varu atzīties, ka nekad neesmu zīmējusi uz skolas soliem, skrāpējusi klinšu un māju sienās, neesmu braukusi bez biļetes – par zaķi, un ļoti esmu centusies ievērot kurzemniekiem svarīgu dzīves gudrību: ”Labāk pliks pa godam, nekā šā tā apģērbies…”

Būdama likumpaklausīga, cītīgi sekoju līdzi dažādām likumu un noteikumu pārmaiņām un ļoti cenšos tās ievērot. Iespējams, tieši tāpēc satrauc un pat tracina stulbi (jo pieņemti vienai dienai, nezinot un arī neredzot kopējo ainu, neizvērtējot lēmuma ietekmi…) un sadusmo bezkaunīgi lēmumi (kāda viena cilvēka vai atsevišķas grupas iegribu, varas demonstrēšanas vai sīklabuma vārdā pieņemti). Taču šoreiz lielākas pārdomas izraisījuši lēmumi, ko varētu nosaukt par nepārdomātiem un tāpēc, iespējams, pat par veselībai bīstamiem. Un ar to es domāju dažus kovid ierobežojumus. Pareizāk, to ”papildprotokolus”.

Nē, nepārprotiet, neesmu no tiem, kas šo pandēmiju uzskata par ”zaļo cilvēciņu” vai ”vispasaules mafijas” izdomājumu. Gluži otrādi, domāju, ka tā ir gana bīstama parādība, ar kuru mums – cilvēcei – ātri (daži sola – ap Jauno gadu) galā tikt neizdosies. Uzticos ārstiem, biologiem, virusologiem un imunologiem, kas saka, ka īsti uzticamu vakcīnu pret šo sērgu 5-6, iespējams, pat 10 gados neiegūsim, un tāpēc – būs jāiemācas dzīvot, ar vīrusu sadzīvojot. Un, lai šī sadzīvošana būtu droša, arī ierobežojumiem, manuprāt, jābūt pēc iespējas loģiskākiem – tādiem, kas saprotami un vienkārši ievērojami katram. Tiem jābūt tādiem, kas iespējami pasargā, nevis sabiedē vai ir tik absurdi, ka jau pieņemšanas brīdī zināms – tos nepildīs…

Atzīšos, šīs pārdomas izraisījuši vairāki, manuprāt, ķeksīša pēc pieņemti un tāpēc pat smieklīgi noteikumi, kas nu jāievēro kultūras iestādēs, skolās un arī dažādu semināru organizēšanā. Nu, piemēram, pašdarbnieki var satikties, bet jādistancējas 2-3 m attālumā. Es gribu redzēt, kur un kā šādos apstākļos mēģina normāla izmēra koris, deju kolektīvs vai teātra kopa!? Arī skolas nu ir nokrautas ar jauniem noteikumiem un papīru kalniem, ar papildu neērtībām, organizējot bērnu nošķiršanas un ierobežošanas plūsmas, lai gan taču visi labi zinām, ka, aizverot skolas durvis, tusiņi šaurākos un plašākos lokos turpinās nepārtraukti! Labi zinot, ka sejas maskas nav efektīvas un dažos gadījumos pat ir papildu saslimšanas izraisošas, tās daudzviet tiek prasītas pat vietās, kur nekāda cieša pulcēšanās nav iespējama. Un ko dod tā prasība par puszāles piepildījumu kultūras pasākumos, ja, spraucoties uz savu ”ikpār krēslu”, nākas kādam dūšīgākam rindā sēdētājam spraukties tik cieši garām, ka saskarsmi pat par pieklājīgu nenosauksi?…

Ar to gribu teikt: sērga ir, tā ir nopietna un, ticams, ka šī brīža pasaules pārapdzīvotībā un piesātinātībā noteikti nav pēdējā. Tāpēc pārdomātiem ierobežojumiem noteikti jābūt; neskatoties uz iespējamiem ādas bojājumiem,  biežai un pareizai roku mazgāšanai jākļūst par neatraidāmu ikdienas paradumu, ēšanai uz ielas, no koplietošanas traukiem, iedzeršanai no kopējas pudeles jāsaka kategorisku ”nē”; no spiešanās rindā un ciešiem apskāvieniem ar pasvešiem cilvēkiem tāpat droši vien vajadzētu izvairīties. Arī no ceļošanas uz ārvalstīm, kas principā ir iespējama un atļauta, droši vien, ka šobrīd labāk atteikties. Taču… Nav ko ražot bezjēdzīgus priekšrakstus darbībām un rīcībai vien ķeksīša pēc! Ignorējot neizpildāmus nosacījumus, netiks ievēroti arī absolūti nepieciešamie…