Pandēmijas laiks ienesis korekcijas ikviena cilvēka dzīvē. Nekas vairs nav tā, kā agrāk un, kas zina, vai kādreiz būs – kā agrāk. Pašlaik izšķiroša nozīme, lai varētu pilnvērtīgi dzīvot un strādāt, ir digitālām prasmēm. No vienas puses tas ir zināms progress: daudzas lietas varam nokārtot ātri, gūstot ievērojamu laika ietaupījumu. Un, kā zināms, vecais labais teiciens, ka laiks ir nauda, joprojām ir aktuāls. Nu parēķiniet paši, piemēram, kādā no visas Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju centra birojiem tiek rīkota interesanta, darbam nepieciešama lekcija vai seminārs. Būtu jākāpj mašīnā, jāmēro ceļš uz konsultāciju centru… Nu visu svarīgo varam noklausīties attālināti, sēžot pie sava datora. Lauksaimniekiem pavērtas daudzas iespējas digitālai saziņai un dokumentu iesniegšanai Lauku Atbalsta dienestā, savukārt šim dienesta darbiniekiem iespējams nepieciešamās pārbaudes veikt, speciāli nedodoties uz saimniecību. Tehnoloģijas attīstījušas augstā līmenī, kas paver daudzas labas iespējas.
Tomēr šai medaļai ir arī otra puse. Piemēram, Tukuma konsultāciju biroja vadītāja Jana Tramdaha, protams, novērtē jauno tehnoloģiju sniegtās iespējas, bet tajā pašā laikā problēmu saskata tajā, ka vecāka gadagājuma konsultāciju centra klienti nav apguvuši digitālas prasmes un nespēj izmantot jauno tehnoloģiju priekšrocības. Vēl satraucošāks ir Stādaudzētāju biedrības valdes priekšsēdētāja Andreja Vītoliņa vēstījums Dārzkopības konferencē, kur viņš skaidri pasaka, ka digitālais laikmets atnācis negaidīti ātri un tas ir viens no iemesliem, kāpēc nedaudz vairāk nekā puse stādaudzētāju pandēmijas apstākļos nav spējuši realizēt savu produkciju, jo ne visiem, sevišķi gados vecākiem biedrības biedriem, ir iespējas savu produktu pārdot internetā vai piedāvāt sociālajos tīklos. Savukārt lieliski šo situāciju izmanto stādu ievedēji, kuri pārpirkto produkciju piedāvā internetā.
Un ne tikai uzņēmējdarbībai vien vajadzīgas digitālas zināšanas. Savulaik šķita, ka pret vecāka gadagājuma cilvēkiem cietsirdīgi rīkojās Valsts Ieņēmumu dienests, pāriedams tikai uz digitālo apkalpošanu. Tomēr šajā gadījumā vismaz katrā bijušās nodaļas teritorijā ir viens darbinieks, kurš pieņem klientus un palīdz sakārtot nepieciešamo dokumentāciju.
Pašlaik digitālas prasmes ir nepieciešamas daudzviet: lai pieteiktos pie ārsta, lai pieteiktos uz izmeklējumiem, lai saņemtu izmeklējumu rezultātus, lai sameklētu vajadzīgās ārstniecības iestādes un pieteiktos uz valsts apmaksātiem izmeklējumiem, lai samaksātu ikmēneša maksājumus par pakalpojumiem, lai iepirktos… Sevišķi svarīgi tas ir tieši pandēmijas laikā. Mazsvarīgs nav arī sociālais aspekts. Digitālās prasmes dod arī iespēju izmantot sociālos tīklus. Un, ja vien protam telefonā vai datorā ātri pāršķirt visgudros un sociālo tīklu lietotājus – demagogus un rupekļus, tad tur var atrast interesantas lietas: satikties ar jaunības draugiem, skolas un studiju biedriem, piedalīties dažādu interešu grupās, kas ļauj uzzināt un apgūt dažādas prasmes. Un kam gan visvairāk ir laika tam nodoties, ja ne senioriem!
Dažkārt saka, ka senioriem tikt galā ar datoriem palīdzot bērni un mazbērni. Neapstrīdu, ka tā dažkārt arī ir, bet ne visi seniori dzīvo kopā ar saviem bērniem, un ne visiem bērni ir… Turklāt ne katrs jauns cilvēks ir labs un pacietīgs skolotājs. Pievienojos Janas Tramdahas domām, ka šajā situācijā valstij vajadzētu uzturēt rūpi par to, lai digitalizācija un nepieciešamās prasmes būtu pieejamas visai sabiedrībai.
