Noskatījāmies «Netfliksā» filmu «Rietumu frontē bez pārmaiņām». Šim Remarka romānam, kas iznāca tālajā 1928. gadā, laika gaitā bijušas vairākas ekranizācijas, šī ir svaigākā. Uzrunāja jau tas vien, ka vienā no lomām spēlē izcilais spāņu izcelsmes vācu aktieris Daniels Brūls (Daniel Brühl).
Atskatoties pagātnē, grāmata, kas vēlāk kļuva par visu laiku pirktāko un lasītāju mīlētāko darbu Vācijā, sākumā gandrīz pat nespēja ieinteresēt izdevniecības. Izdevēji bažījās, ka neviens nevēlēsies lasīt Pasaules kara atmiņas, tomēr iedzīvotāju atsaucība bija grandioza. Ērihs Marija Remarks bija kara veterāns. Iesaukts armijā 1917. gadā, viņš nonāca Rietumu frontē. Saskāries ar visu kara bezjēdzību un tā radīto cilvēku personību degradāciju, Remarks nonāk kara slimnīcā. Viņu smagi ievainoja kājā, rokā un kakla rajonā, tāpēc, iespējams, rakstniekam paveicās – viņš kara beigas sagaidīja hospitālī. Romāns «Rietumu frontē bez pārmaiņām» sekoja kā reakcija uz Veimāras republikas mēģinājumiem attaisnot zaudējumu. Oficiāli neviena vara nevēlēsies atzīt savu sakāvi un milzīgos zaudējumus. Tomēr šāda oficiālā politika kaitināja bijušos karavīrus. Tāpēc arī Remarka darbs kļuva unikāls un īpašs. Tas bija stāsts par cilvēku, kuram pretinieka karavīrs nebija nodarījis nekā ļauna, kuram nebija iemesla kļūt par dzīvnieku un slepkavot citus. Tie bija parasti cilvēki, kurus vara iemeta šausmīgās likteņa mokās – savas dzīves izvēles atstāt vienīgajā un primitīvajā kategorijā ”dzīvot vai mirt”. Tāpēc arī Remarka grāmata aizskāra līdzcilvēku sirdis. Viņi bija noguruši no centieniem attaisnot karu. Kamēr autors baudīja sava panākuma augļus, oficiālajai varai grāmata nepatika. Daudz ko izšķīra laiks, kad pie varas nāca nacionālsociālisti. Viņi aizliedza Remarka darbus, īpaši par karu. Viņa grāmatas tika publiski dedzinātas, tomēr no atmiņas tās izdzēst nevarēja neviens…
Patiesi, nekad nebija ienācis prātā, ka tas jelkad mūsdienās vēl varētu būt tik aktuāli. Jāatzīst, Putins ir sabojājis man patiku skatīties filmas par karu. Līdz šim mani interesēja abu pasaules karu vēsture gan grāmatās, gan filmās. Ļoti patika Antonija Bīvora grāmata «Berlīnes krišana 1945», kas nesaudzīgi atspoguļo kara laika pieredzi kā uzvarētāju, tā zaudētāju pusē. Dziļu iespaidu atstājušas mākslas filmas, piemēram, «Glābjot ierindnieku Raienu», «Kauja par Heksoridžu» un citas, kas varbūt ne dokumentāli autentiski, tomēr aizskaroši un ietekmējoši likušas paraudzīties uz vēstures notikumiem. Tagad patika vērot kara tēmai veltītas filmas un lasīt par to grāmatas ir krietni mazinājusies. Tas, protams, tādēļ, ka mūs visus šokējusi kara apstākļu atgriešanās civilizētajā pasaulē. Jā, iespējams, nevēlēšanās skatīties kinodarbus, kas attaino kara nežēlību un bezjēdzību, ir vienkārši vēlme sevi pasargāt. Agrāk nebija nepieciešams tā rīkoties – kara filmas varēja skatīties gluži tāpat kā fantastiku par zirnekļcilvēku, labi apzinoties, ka reālitātē tā mūs nepiemeklēs. Tagad šādas pārliecības vairs nav.
“”Ir rudens. Veco kareivju palicis pavisam maz. No septiņiem klasesbiedriem es šeit esmu pēdējais dzīvais. Esmu bezgala mierīgs. Lai aizrit mēneši un gadi, man tie neatņems vairs neko, man nevar vairs neko atņemt. Esmu tik vientuļš un tik maz gaidu no dzīves, ka bez bailēm veros tiem pretī. Dzīvotgriba, kas uzturējusi mani visus šos gadus, vēl iemājo manās rokās un acīs.” [..] Viņš krita 1918. gada oktobrī – dienā, kas frontē pagāja tik klusi un mierīgi, ka armijas pavēlniecība savā ziņojumā aprobežojās ar vienu vienīgu teikumu: ”Rietumu frontē bez pārmaiņām,”” tā Ē. M. Remarks romānā par kara dalībnieku – jauniešu – veltīgajām cīņām un bojāeju frontes pirmajās līnijās. Žēl tikai, ka carisku izpausmju apmātu vadoni un tā sekotājus tas nekādi neietekmē. Karas šausmas un saplosītās citu cilvēku dzīves un dzīvības viņiem ir tikai kā maiņas sīknauda varas un iedomāta pārākuma kārē.
Doto kīno “garadarbu” salīdzināt ar Ē. M. Remarka grāmatu «Rietumu frontē bez pārmaiņām» ir ķecerība. Filma ir atrauga par tēmu-nekas vairāk.
jūsu drosmi bez liekulības parādīt sevi kā aprobežotu cilvēku, kas saskata tikai virspusi un līdz ar to visur redz kaut ko primitīvu. Tas, ka raksts vedina aizdomāties daudz dziļāk, jūsu līmenim nav sajēdzams.
Taču vispār šodienas traģēdija ir vēl neizskaidrojamāka un skaudrāka, jo ir gan salīdzinoši nesenas vēstures pieredze, gan XXI gadsimta tehniskās komunikācijas iespējas, gan vispār augstāks izglītības un dzīves līmenis… Un, ja tad ir iespējams nozombēt veselu lielu tautu, ja tad var izdarīt tik grandiozus noziegumus, ja lielas valsts vadība patiesībā var būt bandītu grupējums, ja visa plašā un gudrā, un tehniski attīstītā pasaule nespēj tikt ar šo augoni un sērgu galā… Un, kamēr apkārtējā pasaule “aug” savā prātā, tikmēr Ukrainā iet bojā cilvēki, valsts iet bojā… Un apkārtējā pasaule noskatās, jo vēl nav pietiekami “nobriedusi”, lai saprastu, ka sērga var izplatīties un aiziet uz jebkuru valsti. Un tai apkārtējai pasaulei ir dots viss, lai viņa ļoti labi spētu iztēloties visas kara – sinonīms ir SLEPKAVOŠANA – šausmas. Ir, lūk, grāmatas, filmas, dokumentālie šodienas kadri, cilvēku stāsti… Bet normālā pasaule tomēr nespēj adekvāti sajēgt notiekošo! Un tie nozombētie no attiecīgās valsts izkaisās pa visu pasauli… Labi, ne visi iekaisītie ir zombēti, bet liela daļa ir… un uz pieres nevienam nav zīmes par viņu uzskatiem… Un tas ir bīstami… Un, protams, tā apkārtējā pasaule palīdz, salīdzinoši piesardzīgi palīdz Ukrainai, bet ļoti stīvi saprot, ka tādējādi palīdz arī sev, tāpēc varētu palīdzēt no visa spēka, nevis tā pa druskai… beigās jau var tikt ari pielietots tas VISS spēks, bet tad zaudējumi būs jau ļoti lieli… Un pēc kara arī nebūs viegli, jo Krievijā gan likumi, gan morāle apgriezusies ar kājām gaisā. Tauta kopumā, lielās masās ir trula, represīvie un noziedzīgie spēki tik lielā daudzumā, ka ne saskaitīt… Kā tos piesaukt pie atbildības, kā pāraudzināt – vai ar iznīcināšanu? Kas nāks pie varas Krievijā, kāda vispār tā būs? Krievijas federācijā gan nedzīvo tikai krievi, bet tieši krievi ir tie, kas ar dažādiem dzīves uzskatiem būs izkaisījušies pa pasauli… Cik lojāli viņi būs valstīm, kurās iegājuši? Mēs Latvijā arī ar daļu no viņiem nevaram tikt skaidrībā un bez konfliktēšanas sadzīvot jau kopš PSRS laikiem… un tagad būs nākuši klāt vēl. Ar kādām domām un noskaņām? Vai mēs paši pratīsim sakarīgi rīkoties un pieņemt lēmumus, kas stabilizē sabiedrību? Mēs paši arī neesam nekādi super objektīvie un vienmēr gudri.
Beigās – izlasiet Ģertrūdes fon Brinkenas grāmatu “Nogrimusī zeme”! Tas ir par mūsu pašu Tukuma pusi. Raibu raibā vēsture nelielā laika posmā. Katra Tukuma māja ir bijusi lieciniece to laiku notikumiem… lasīju un brīnījos par nežēlību, kāda var pastāvēt… Vieni šo nežēlību izpilda, otrus tā skar vistiešākajā veidā, trešie spiesti noskatīties, jo iejaukties nozīmētu iet bojā. Un so spēku lomas mainās… Taču pasivitāte arī nenozīmē garantu neaiziešanai bojā… Un te nu mēs esam tādi, kādi esam – Tukumā, XXI gadsimtā…