Neatklāšu neko jaunu, sacīdama: mēs esam tādi, kādi esam. Viens gadiem ilgi cīnās ar mazdārziņa kaimiņu par vienas kopīgās robežvagas "taisnīgu sadali", un tā dēļ ir izstaigājis visas instances, pieprasījis, lai taču beidzot kāds visu nokārto – pagasta padome, policija, reakcija vai kāda cita institūcija. Cits caurām dienām dirn internetā, rakstīdams aizskarošus, apvainojošus, neķītrus vai apmelojošus komentārus par visu un visiem. Ja kādam šķiet, ka vārds nav ierocis, tas jau iepriekš parūpējies par citu, viņaprāt, iedarbīgāku ieroci. Vai gan citādi liepājniece, kas aizrādījusi jaunietei par spļaušanu uz ielas, būtu sadurta ar nazi? Vai varam būt droši, ka mūsu pilsētas jauniešu bariņiem, kas vakaros zvaigādami klīst pa ielām, kabatās ir tikai cigaretes, rokās – tikai enerdžaizeru skārdenes?
Neatklāšu neko jaunu, sacīdama: visi nav tādi! Vienkārši – negatīvais publiskāk un skaļāk izpaužas. Vienkārši – mēs, pārējie, to neuztveram kā dzīves normu, tāpēc saasināti reaģējam. Taču laiks iet, ienesdams izmaiņas dzīvē un sadzīvē, mainīdams arī mūsu uzskatus un attieksmi pret notikumiem un cilvēkiem. Ne visiem, kas jūtas vīlušies dzīvē un cilvēkos, pietiek prāta un garīgā spēka pasaudzēt to un tos, kas mums apkārt. Draugu izzobots puišelis nikni iesper pa atkritumu urnu pie lielveikala. Bezdarba nomocīts vīrietis paceļ roku pret sievu un bērniem (Zantes pagasta krīžu centrs visu laiku ir cietušo pilns!) Ja dažs vēl darbā – priekšnieka un darba devēja klātbūtnē – spēj turēties rāmjos, tad sakrājies niknums pēc pilnas programmas nāk pār pārdevēju, kaimiņu, tuvinieku, pat nejaušu garāmgājēju galvām.
Un, kad par to visu domājot, sīka roķele parausta mani aiz vējjakas stūra un saka: "Ejam sēt pienenes!", es pēkšņi it kā atmostos no ļauna murga: dzīve tomēr ir skaista! Mums abiem sākusies aizraujoša rotaļa, jo… kas gan ir pienenes zālājā?! Zeltainas pavasara puķītes – viņam. Ilgi nīdējama, dziļi sakņojusies, tūkstoš sēklām pa pasauli viegli un bezatbildīgi sēta nezāle – man. Spēcīgs ārstniecības augs – viedajiem. Un tā ir tikai mūsu izvēle – no kuras puses un kā uz to visu, kā uz pasauli raugāmies.
