Šobrīd Latvijā ir ap 60 reģistrētu partiju un partiju apvienību, tā liecina Uzņēmumu reģistrā pieejamā informācija. Taču nav mājās zem tamborētas sedziņas jātur kristāla bumbu, lai spētu paredzēt, ka jau pavisam drīz šis skaitlis atkal varētu pieaugt, ja ņem vērā, ka jau pēc gada gaidāmas 14. Saeimas vēlēšanas.
Arvien lielāka viļņošanās patiesībā manāma jau šobrīd. Piemēram, visu pamestais, neatkarīgais un allaž bļaustīgais deputāts Aldis Gobzems ik pa laikam iemanās ielauzties arī plašākā publiskajā telpā – ārpus sava kvēlo sekotāju pulka sociālajos tīklos. Tikko pat uzsācis tūri pa Latviju, kur tiekas, kā pats uzskata, ar saviem potenciālajiem vēlētājiem. Dažbrīd, protams, mēle niez un gribas pavaicāt, vai tiešām līdz absurdam fanātiskā nostāja pret vakcināciju un covid-19 ierobežojumiem, ir tik spēcīga saistviela, lai sekotu acīmredzamam tukšmuldētājam, kurš līdz šim sevi apliecināt reālpolitikā ir bijis ārkārtīgi nespējīgs? Vai tiešām, nu kaut mazliet, klausoties viņa brīžiem bezgala pretrunīgajā lirikā, nerodas šaubas par šī politiķa patiesajiem motīviem? Bet.. nu ko tu ticīgam padarīsi…
Un, ja jau par ticību, tad kā rādās, arī “mācītāju partijas“ atliekas Aināra Šlesera personā cer uz savu kārtējo atnākšanu. Te gan viss šķiet vēl vienkāršāk nekā ar Gobzemu un viņa motivāciju, jo partijas būvēšana, ko Ainārs solās dibināt jau rīt, nez kādēļ sakrīt ar to brīdi, kad prokuratūra A. Šleseram un otram tā brīža oligarham uzrādīja apsūdzību krimināllietā par digitālās televīzijas ieviešanu.
Mazliet sarežģītāk ir ar brāļiem Ģirģeniem, kas vienam no viņiem – Sandim – zaudējot iekšlietu ministra amatu, licis ne tikai ādiņu mest uz citu pusi (piemēram, pēkšņi viņš arī kļuvis ārkārtīgi kritisks covid-19 jautājumos), bet arī pamest līdzšinējo politisko spēku. Abi ar brāli dibināšot jaunu!
Vai tā būs – kas to lai tagad zina, bet jāpiekrīt kādam anonīmam komentētājam, kurš šķendējas: vai tiešām tas tā vēl ilgi tā turpināsies un katrs otrais Latvijas iedzīvotājs dibinās pats savu partiju? Vai tiešām, kā rādās, kaut kādās personīgās ambīcijās balstītas intereses ir tas pareizais iemesls, lai stūrētu politikā? Vai nav ne kripatiņas no tām vērtībām, ko cita starpā, būdams valstsvīrs, ar savu dzīvi un darbu savulaik apliecinājis mūsu ievērojamais novadnieks Gustavs Zemgals? Vai vismaz – lai cik tas banāli neizklausītos – pārliecība par kādām būtiskām vērtībām? Pavisam noteikti būtiskākām par savu un tikai savu personisko labklājību.
Mierinājumam jāsaka, ka pirmās brīvvalsts laikā brīžiem situācija bija vēl drūmāka. Piemēram, 4. Saeimas vēlēšanās 1931. gadā piedalījās 103 kandidāti no 44 (!) partijām. Un arī tad politikas vērotāji sprieda, ka lielākā daļa esot vien tādas sīkpartijas, kas grupējas ap vienu līderi. Bet mierinājums tas tāds pavājš, jo gribas tomēr cerēt, ka demokrātiskie procesi pie mums attīstītās nevis regresē vai – labākajā gadījumā – stabili stāv uz vietas….
Paskaidrojiet, kas ir “reālpolitika”, un kādus sasniegumus tajā demonstrē varas partiju pārstāvji. (jautājums raksta autorei)
Katrs pats var atbildēt uz šo jautājumu, ja vien kādu brīdi padomātu un paanalizētu visu, kas redzams, dzirdams, lasāms un jūtams mums apkārt. Bet, tā kā ir arī kas tāds, ko mēs vienkārši nezinām un kas mums tiek rūpīgi slēpts, maskēts un parādīts citādā gaismā nekā patiesībā ir, tad precīzi, īsi un kodolīgi atbildēt uz šo jautājumu nevar. Un šajā miglas zonā vispirms darbojas tikai cilvēki – indivīdi, šo indivīdu sastrādātais pamazām virzās mērogos – no pašvaldībām uz valsti kopumā, pēc tam kāpj pāri robežām starptautiskā arēnā… Un pa brīdim mēs sākam redzēt, dzirdēt un saprast to, kas ticis slēpts… Un tad viss atkal sākas no gala. Un – jo lielāks bardaks (t.sk.- jo vairāk partiju), jo mazāk kāds kaut ko var saprast, jo vairāk viskautko var sadarīt un miglas zonā var airēties ilgāku laiku. Tā kā nekas nav mūžīgs, tad pa šo miglas laiku jāpūš visiem vērotājiem miglu acīs un visādus galus jānobāž kaut kā tā, lai vislabākajā gadījumā tie gali neatrastos, sliktākā – lai atrastos daļēji un pavisam maz. Un šajā visā ir arī nākotnes plānošanas moments (protams, ne tāds, kādu mēs, iedzīvotāji, kas deleģē visādus deputātus, gribētu). Un tā tad arī ir valsts augstākā ešelona reālpolitika. Ja šis stāstījums ir pārāk abstrakts, tad vajag pašiem vizualizēt kādu zināmu, konkrētu gadījumu. Un redzēsiet, ka viss sakrīt. Jā, objektivitātes dēļ tomēr jāpiebilst, ka pa starpu visā bardakā notiek jau arī pozitīvas lietas, tiek apstiprināti arī sakarīgi lēmumi, tikai tiem dažkārt ir miglas zonas paildzināšanas efekts, lai ar šo labo atkal varētu iešļūkt nākamajā sasaukumā… Un tagad utopija: ja ar rītdienu (jau ar šodienu) tiktu pieņemti tikai iedzīvotājiem labvēlīgi un saprotami lēmumi, ja n-tās partijiņas sarīkotu apvienošanās kongresu un jau šajā līmenī nosūtītu pašreizējai varai priekšlikumu deputātu skaitu Saeimā samazināt, lai tad šāds lēmums tiktu pieņemts leģitīmi, tad jau tas būtu sākums bardaka samazināšanai…
savu rakstīto un sanāca smiekli, iztēlojoties, ko par šo vēstījumu teiktu Gobzems un Šlesers. Saniknotos noteikti. Arī ‘vecie’ sāktu dusmīgi knosīties, un visi viņu piekritēji sāktu ķengāties.
Lielisks komentārs!
Ir tikai viens teiciens “Antiņ pūt stabulē, prātiņ nāc mājās” kauns skatīties un klausīties tos caurkritušos lielībniekus.
Kuri ir tad tie īstie cilvēki -knars,levšits,pļūts,ģirģis utt. …..