Kolektīvā apziņa, domformas… Kā no krēslas zonas, vai ne? Tomēr man jau šķiet, ka katrs kaut reizi dzīvē ir piedzīvojis – domas ceļo, ceļo no viena pie otra un atpakaļ, un reizēm pat materializējas.
Pavisam prozaisks piemērs. Vai nav gadījies tā, ka burtiski vai apsēž kāda sen nedzirdēta melodija un pēc brīža – kā uz burvja mājienu – to raida radio? Tāpat, manuprāt, ”kolektīvā apziņa” liek par sevi manīt , kad topošajiem vai jaunajiem vecākiem pienāk laiks meklēt tīkamus vārdus saviem bērniem. Vai gan citādi, ja ne ar ”domu apmaiņu”, iespējams izskaidrot mana gada izlaiduma Ilzīšu, Zanīšu, Māru ordas un šobrīd tik populārās neskaitāmās Vanesas un Gustavus? Savukārt mūsu kolektīvā novērots, – var gadīties, ka uzrakstās pavisam, pavisam līdzīgas viedokļu slejas….
Protams, visu var izskaidrot racionāli, sniedzot empīriskai zinātnei pieņemamus skaidrojumus – nu tur katram radio ir sava dziesmu rotācija; vārda izvēli var ietekmēt tā brīža populāra dziedātāja vai kino varoņa vārds; žurnālisti dzīvo kaut plašā, tomēr vienā un tajā pašā informatīvajā telpā utt. utjp. Tomēr līdzīgi tas notiek ne tikai tādās sīkās, ikdienišķās lietās, arī lielos, vēsturiski nozīmīgos notikumos cilvēki rīkojas, gribētos teikt, kā sarunājuši.
Pašai jau kā tā laika bērnam nekādu konkrētu, datumiem, notikumiem piesietu atmiņu par precīzi 25 gadus seniem notikumiem jeb Augusta puču nav. Taču, klausoties atmiņu stāstus, gribas jautāt, nu kā tā – kā tāds 50 gadus vienā sistēmā dzīvojis divsimtmiljongalvīgs pūlis teju vienotā dziesmā pēkšņi tiecas pēc neatkarības un demokrātijas? Kādēļ tieši tajā brīdī tas ”pacietības mērs ir pilns’? Šo lasot, noteikti daudzi pie sevis ir nemierā un, ja varētu, nosauktu man neskaitāmus iemeslus, kādēļ PSRS beigu galā sabruka. Mierinājumam jāteic, arī es pati to varētu! Un tomēr… Vai šādi gadījumi nav vistiešākais pierādījums tam, ka kolektīvā apziņas, ko reizēm var pārņemt kādas pavisam konkrētas idejas, tiešām pastāv?
Diemžēl tāpat kā indivīdā, arī sabiedrībā ne vienmēr pārsvaru ņem tās vispozitīvākās domas un idejas un, sasniedzot kritisko masu, reizēm seko arī pavisam neracionāla, destruktīva rīcība. Tādēļ, manuprāt, ir dubultsvarīgi kā runās, tā arī domās ”kā sarunājušiem” turēties pie neatkarīgas, demokrātiskas Latvijas idejas. Pretējās gadījumā… kas zina?