Kā par bērniem runāsim?

Šodien biju pie psihologa – runājām par to, kā valsts palīdz bērniem un kā avīzei to labāk darīt. Psihologa ieteikums – par situācijām, kur cietuši bērni, nerunāt publiski, jo – ap bērniem šādās situācijās jāveido saudzējošs loks. Starmešu gaisma nav nepieciešama – pat nevēlama, jo, kam gan līdzēs raksts avīzē? Vai bērnam, kas izņemts no ģimenes? Viņam nepieciešama speciālistu palīdzība. Vai vecākiem, kas nespēj par bērnu parūpēties? Nē, jo šo vezumu ikdienā vilks sociālais dienests, bāriņtiesa, policija un citas instances, kuru izvērtēšana atkal būtu jāuztic speciālistiem, ne žurnālistam.
Tad ko iesākt medijiem? Nerunāt par problēmām? Nē, par problēmām jārunā, tikai jāizvēlas pareizais formāts – tāds, kurš nekaitē, bet veido izpratni par iemesliem un rosina uz veselīgām pārmaiņām. Viens nu skaidrs – esošā bērnu tiesību aizsardzības sistēma nav pilnīga. Tomēr tā tiek uzlabota – piemērām, turpmāk krīžu centru darbinieku atbilstību amatam vērtēšot pēc vienotas sertifikācijas sistēmas un, kas jo īpaši svarīgi – tiek gatavots likums varmāku šķiršanai no ģimenes. (Kas ar viņiem notiks tālāk, gan paliek neatbildēts jautājums…) Vajadzētu jau saprast, ka visu problēmu sāls nav likumos (tie nekad nebūs ideāli), glupos un neiejūtīgos speciālistos vai vecākos (arī tie nekad nebūs ideāli) – tā ir attiecībās (kas gluži kā dārzs prasa kopšanu). Arī mūsu laimē vai nelaimē satikt konkrētos cilvēkus. Var to saukt arī par likteni – tā psihologs.
Visupēdējais psihologa ierosinājums – pamēģināt uzrakstīt par bērnu problēmām no bērna redzes punkta; pat zinot, ka pasakas vien sanāks, uzrakstīt katru stāstu vismaz trīs ticamās versijās… Uzrakstīt, kā notiek šķiršana no ģimenes, kā policists pietur mammu, kas gatava svešai tantei acis izskrāpēt, un tādā garā… Tad nu piedomāju, ka pēdējā laikā neierasti bieži līdzīgas pasakas esmu dzirdējis un – ar kuru tad sākt?… Varbūt ar zināmāko, kur Dieva dēls kūtī piedzima un viņa tēvs nemaz nebija viņa mātes vīrs… Un viņa labestības centieni beidzās ar pienaglošanu krustā, jo – tāds bija dieva plāns…