Kā no mazākām lietām sasniegt lielās…

Šoreiz par to, kā mēs paši visu padarām bezjēdzīgu…

Nu jau esam vairākas reizes rakstījuši par to, ka Tukuma bērnudārzos nav rindu. Izcili, taču tieši šī laikus neparedzētā prieka vēsts, kā izrādās, ne visiem ir iepriecinoša… Tieši tas, ka rindas gadiem ilgi bija [un vēl pirms mēnešiem trijiem arī solījās būt] garas, lika vecākiem ļoti pamatīgi plānot savu dzīvi jau no bērna zīdaiņa vecuma. Jāmeklē mājdārziņš, jāuzrunā omīte, aukle?… Tāpat, plānojot savu darbību, dažādas iespējas rūpīgi izvērtēja uzņēmēji. Bet nu viss ilgstoši un rūpīgi plānotais negaidīti sabrūk… Atbildīgie Izglītības pārvaldē piekrīt, ka kaut ko būtu varējuši prognozēt, bet… kaut kādu iemeslu dēļ to neizdarīja. Tikmēr skolas un bērnudārzi saka, ka par aktuālo situāciju ziņo teju vai katru dienu. Kāpēc šie skaitļi tā arī nesatikās pārdomātā informācijā un iespējamos lēmumos, var tikai vaicāt… Visdrīzāk pie vainas tas, ka esam pieraduši prasīt un ražot atskaites bez kādas jēgas, no tām neizdarot nekādus secinājumus. Mēs nedarām to, ko tagad vēlamies “pa jaunam” iemācīt bērniem skolā, – redzēt kopsakarības, izprast cēloņus, paredzēt sekas un tikai tad pieņemt lēmumus. Reālajā dzīvē – daudzo dokumentu ražošanas procesā – tas viss acīmredzot paslīd garām, tāpat kā prasība ar šiem skaitļiem kaut ko darīt, kaut ko modelēt, analizēt, secināt, plānot…

Līdzīgs stāsts ir arī par citu tēmu. Nupat mēs vairākos turpinājumos centāmies nonākt līdz saprašanai, kurš atbild par tīru vidi un to, lai ražošanas notekūdeņi nebojātu to vērtīgāko, kas mums no pasaules radīšanas brīža ir dots – dabu – upes, jūru, ezerus utt. Un vienlaikus, kas jādara, lai pilnvērtīga dzīve būtu iespējama arī mūsu it kā par lepnajiem uzskatītajos jūrmalciemos. Lai arī tur būtu iespēja izmantot mūsdienīgas ūdensvada un kanalizācijas, kā arī notekūdeņu attīrīšanas sistēmas, lai katru reizi, kad smirdūdeņi tuvojas ”lūpai”, nav jājūtas kā Amerikas atklājējam komunālās sistēmas ”īsto” cilvēku un vietu lauciņā. Nebūtu jau arī slikti, lai savu darbu ilgākā laikā saskaņoti ar pašvaldību varētu plānot arī lieli un mazi uzņēmēji.

Mēs zinām normatīvus, konvencijas, stratēģijas un vēl kaudzi citu dokumentu, kas ir pieņemta, atbildīgajiem ierēdņiem tērējot tūkstošu tūkstošus eiro un pavadot laiku neskaitāmās sēdēs un sanāksmēs, lai vienu pēc otra izlaistu jaunus plānus, kā padarīt mūsu zemi tīrāku. Piemēram, turpat 50 gadus ir spēkā Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzības konvencija jeb tā sauktā Helsinku konvencija, kas tika pieņemta 1974. gadā un, vienkārši runājot, pasaka: ”Tev nebūs piesārņot jūru un arī iekšējos ūdeņus!” Šī prasība ir saistoša ikvienam, bet – kurš par to zina un kurš tiek sodīts, ja to nepilda?! Kurš šīs konvencijas ievērošanu uzrauga? Visdrīzāk, noteiktā laikā atkal tiek saražots noteikts daudzums atskaišu, kas iegulst institūciju plauktos, un mēs turpinām dzīvot laimīgā neziņā par to, kas vēl mums būtu jāzina un jādara. Iespējams pat, ka ar pārliecību, ka viss notiek pareizi – tā, kā tam arī jānotiek.

Līdzīga situācija ir arī dabas sargāšanas jomā. Arī te ir daudz Eiropas līmeņa dokumentu, konvenciju; reizēm pat Latvijas virzienā parādās soda procedūru draudi, ka esam pārāk kūtri šī šo tiesību aktu izpildē, ka nesargājām ne savas, ne Eiropas kopīgās vērtības. Bet – kas no tā?! Kamēr tikai runājam par dabas vērtību sargāšanu, tikmēr vienlaikus postām un plēšam, mežu nocērtam plikus, upes atkal iztaisnojam, izplēšot katru ziedošu un putniem draudzīgu krūmu… Nez, vai domājam, ka pasaules gals būs klāt jau rīt no rīta un tāpēc par visu, kas ”pēc tam”, mums pilnīgi vienalga?!