Kopā ar novadu vai bez, ar “augsto” mākslu vai bez, ar vienu lielu koncertu vai daudziem maziem? Ar svētkiem centrā vai pagalmos un nomalēs? Ko iesaistīt – tos pašus, kurus iepriekš, vai kādus citus – no jauna? Kam maksāt? Tiem pašiem, kam vienmēr, vai citiem? Šie jautājumi, gatavojot lielos pilsētas un nu jau arī novada svētkus, uz āru izlīduši ne reizi vien. Taču parasti “augšas” ar kultūras un citu piesaistīto nozaru ”apakšām” spēja vienoties bez liela trokšņa, un – svētki notika.
Šogad ir nedaudz citādi, jo ar “augšu” piedāvāto svētku koncepciju ne visi ārpus domes bija mierā, tāpēc piedāvāja savu svētku variantu. Sekoja diskusiju jūra, asas vārdu pārmaiņas un jaunas koncepcijas. Un tas viss notika nevis sazin kādā pasaules malā, bet mūsu pašu Tukumā. Turklāt laikā, kad citi mierīgi svinēja Ziemassvētkus vai gadumijā raudzījās salūta pielietajās Tukuma debesīs… Kā jau svētkos.
Bet kas tad īsti ir svētki un ko cilvēks no tiem sagaida? Meklējot globālajā tīmeklī šī vārda nozīmi, atradu šī brīža ministra un antropologa Roberta Ķīļa skaidrojumu: “Ar svētkiem cilvēki sakārto savu laiku, rada kalendāru. Tas ir rituāls vai robeža. Svētki apliecina idejas, misiju un vērtības.” Tātad no kalendāra pozīcijām raugoties, lai tukumniekus saturētu kopā gan laikā, gan telpā, svētkiem jābūt. Turklāt – tiem jābūt kā rituālam; tātad jāatkārtojas regulāri – ieteicams nemainīgā laikā gadu no gada. Kopīgai svētku laimei un svinētāju vienotībai ir ļoti svarīga arī ideja, misija un pašu svētku vērtība… Tikai viena nelaime – kā zināt, kas ir tā kopīgā ideja, kas kuram vērtība?…
Laikam jau nekā citādi, kā runājot, vienam otru dzirdot un uzklausot, ne atbildīgie, ne zināt un piedalīties gribošie, ne svētkus vienkārši gaidošie pie skaidrības netiks.