Katra dzīvokļa īpašnieka, kas dzīvokli privatizēja 90. gados, pirkuma līgumā ir ierakstīts, ka pircējs (dzīvokļa īpašnieks) apņemas mēneša laikā iesaistīties kopīpašuma apsaimniekošanā, slēdzot apsaimniekošanas līgumu vai dibinot apsaimniekošanas sabiedrību.
Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā 20 gadi, bet ar apsaimniekošanu iet kā pa celmiem. Un neviļus jāsecina, ka par apsaimniekošanu samaksātā nauda nereti tiek palaista pa vējam tikai tāpēc, ka retajam no dzīvokļu īpašniekiem ir vēlme un laiks apsaimniekotājam skatīties uz pirkstiem, analizēt tāmes un stāvēt klāt darbiem. No vienas puses – var saprast cilvēkus, kas uzskata, ka, samaksājot zinošam apsaimniekotājam, viņi paļaujas, ka tas vislabāk zinās, kādus darbus kurā vietā veikt; no otras puses – daudzdzīvokļu mājā ir vairāki desmiti iedzīvotāju un katram no viņiem ir cits viedoklis par to, kas jādara, tāpēc noteikts, ka lēmumus pieņem ar 50+1 balsi. Bet no trešās puses… – tieši tāpēc ļoti bieži nekas nenotiek, jo vajadzīgās balsis savākt nevar…
Šādas pārdomas par apsaimniekošanu radās Slampes iedzīvotāju sapulcē, kur stāstīja, ka puse no gada laikā iekasētās 12 000 eiro apsaimniekošanas naudas tiek ieguldīta zāles pļaušanā. Taisnības labad gan jāsaka, ka situācija te atšķiras no citām apdzīvotām vietām, kur pie mājām pat nav vietas rotaļu ierīcēm; Slampē pagasts savā laikā ar zemi dalījies ļoti dāsni, visdrīzāk tādā veidā atbrīvojoties no lieka darba un izdevumiem, kas par kopīgiem 25 hektāriem tagad jāuzņemas iedzīvotājiem. Un tā kā tie jāapsaimnieko, tad apsaimniekotājs kā no viena gala beidz zāli pļaut, tā no otra sāk, un tā desmit reizes sezonā. Protams, pļaut zāli pats par sevi nav nekas slikts, ja vien līdz ar katru pļaušanas reizi naudas maciņš netop arvien tukšāks. Bet tā kā cita norādījuma nav, apsaimniekotājs dara to, ko iedzīvotāji saka, – ja liek pļaut, pļauj; ja nesaka neko – arī pļauj. Un naudiņa tik ripo… Un tā tas ir arī ar citiem darbiem un cenām, bet – kāds pasūtījums, tāda mūzika; ja no apsaimniekotāja neprasa, tad nekas arī nenotiek…
Ko iesākt? Vienīgais risinājums – nebūt mierā ar to, ka kaut kas notiek par spīti kaimiņu izteikumiem, ka “manam mūžam pietiks” vai “man vienalga”… Jo var taču izlemt, kuru vietu pļaut biežāk, kuru – retāk, lai vairāk naudas ieguldītu mājās. Tas, protams, nebūs viegli, īpaši, ja vajadzēs savākt 50+1 balsi pļaušanas taktikas maiņai, taču, vienreiz pamēģinot, izdosies arī otro un trešo reizi…
Tagad jau likumā ir noteikts ka apsaimniekotājs nedrīkst kopt citu īpašumu kā tas ir noticis līdz šim un nezinu kā Jauntukuma mikrorajonā tie zemes īpašnieki uzradušies tikai visur savus īpašumus nekopj,bet runājot par mājas pārvaldniekiem,man ir sertifikāts,tikai viens jautājums cik dzīvokļu īpašnieku katrā mājā dzīvo jo daudzi to savu dzīvokli ir izīrējuši un tos 50% nav iespējams savākt,bet runājot par māju siltināšanu pirmkārt siltuma piegādātājam katru stundu ir jāieraksta žurnālā kādu siltumu padod izejot no āra gaisa temperatūras.
Beidziet smīdināt, padomju cilvēks un saimnieks ir nesavienojamas lietas.
To kas man atbild ir zināms cilvēks,bet viss nāk ar gaidīšanu un kur redzami tie saimnieki to varu redzēt no savas mazās pensijas par 40 nostrādātajiem gadiem.