Itin bieži ir gadījies dzīvē pārliecināties, ka latviešu tiešām ir maz un ne tikai uz papīra. Sāc sarunu ar tikko iepazītu cilvēku, vārds pa vārdam, un lēnām atskārstat, ka esat tur kaut kādas piektās pakāpes rada gabali. Ja arī ne vienmēr kādas radikālas atklāsmes, tad kādu kopīgu cilvēku vai notikumu, par ko mēles patrīt, piemēram, īsinot laiku sabiedriskā transportā, gan jau ka abi atradīsiet. Vien atkal jāuzmanās, jo nevar jau īsti zināt, kas ir tava paziņas draugu draugi un vai tiem nav kaut kāds sakars ar tavu draugu draugiem, kas kaut ko var arī pārprast, kad uzzinās, ka esi, iespējams, ne tādā formā vai toņkārtā izteicies par viņiem zināmiem cilvēkiem. Nu kaut kā tā. Tāds mazu nāciju spožums un posts – visi kaut kādā mērā esam savstarpēji cieši saistīti! Reizēm pat par daudz…
Tādu nopietnu pētījumu par to, kas ir svarīgāk – profesionālās iemaņas vai personiskie sakari, protams, izvērsusi neesmu. Tomēr, šķiet, ka pašvaldību, valsts iestādēs vai uzņēmumos vēl arvien, piemēram, radniecība ir gana spēcīga saistviela jeb arguments par labu vienam vai otram kandidātam. It kā jau nekas ārkārtēji nosodāms, līdz brīdim, kad aiz svītras paliek kandidāti, kas konkrētajā vakancē varbūt iederētos daudz labāk. Spēks gan ir arī citu veidu attiecībās, un tad nu tie oficiāli reģistrētie vai vēl noklusētie partneri vai radagabali ceļo no vienas uzņēmuma valdes uz nākamo un pēkšņi izrādās vislabākie speciālisti visās iespējamās dzīvēs jomās, ieskaitot kuģniecību, gāzes biznesu vai kultūras un sabiedrisko attiecību vadību. Te gan taisnības labad jāsaka, ka, visticamāk, ne tik daudz svarīgi, lai personīgais čabulītis vai radu bērns būtu ieticis labā un ērtā darba vietiņā, cik tā ir nodeva jau cita līmeņa attiecībām – tām, kuras balstītas… abpusējā izdevīgumā.
Un tad ir reizes, kad arī es kā tādā komēdiju seriālā skaļi sarunājos ar televizoru un skeptiski šņācu. Nu, piemēram, kad žurnālisti uzrunā atbildīgās personas jautājumā par Obligātā iepirkuma komponenti un kad tie tik izbrīnīti bola acis: “Ko? Atkal atklājās, ka solītās koģenerācijas stacijas vietā vien kaut kāds ģenerators tukšā šķūnī? Nē, nē, nē – mēs to nezinājām, un tie noteikti ir tikai atsevišķi gadījumi!” Tomēr kā āža kāja velnam un īlens maisam cauri virmo visas tās sakarības, piesegšanas, attiecības, protams, nauda (kā izrādījies, enerģijas ražotāji ir bijuši ļoti vēlīgi ziedotāji valdošajām partijām!), kas ļāvusi šīm mahinācijām gandrīz vai legāli paklusām norisināties. Līdzīgi arī, piemēram, mežizstrādē, kur cieši nozarei piesaistīti ļaudis pēkšņi kļūst par tiem pašiem objektīvākajiem viedokļu paudējiem un teju zinātniekiem, kad runa par mežu izciršanu. Un, ja tu esi tikai dabas, nevis naudas devēja draugs, tavām pretenzijām liela svara nav. Savukārt oligarhiem beidzot ir bijusi iespēja izspēlēt “savas personīgās preses” kārti, veidojot sabiedrības viedokli, par to, kuras partijas bīdītie likuma grozījumi ir “ekonomiski pamatoti” un kuri radīti, vien “gatavojoties vēlēšanām” (iespaidi pēc publikācijām «Dienā», kas veltīti iecerei uzlabot dzīvi un rocību meža nozarē strādājošajiem).
Un, jo vairāk šādu gadījumu, kur neviens pa īstam neslēpj, ka viss tikai personīgā vai – nu labi – sev pietuvināto izdevīguma dēļ, jo neomulīgāk. Beigu beigās tu sāc visās nelaimēs vainot faktu, ka katrs var gadīties kādam rada gabals, drauga draugs vai biznesa partneris un ka šīs attiecības būs vispirms… Un tikai pēc tam godīgums, tiesiskums un visās tās citas ”nekam nederīgās padarīšanas”…
par mežizstrādātāju bīdīto afēru : “ piemēram, mežizstrādē, kur cieši nozarei piesaistīti ļaudis pēkšņi kļūst par tiem pašiem objektīvākajiem viedokļu paudējiem un teju zinātniekiem, kad runa par mežu izciršanu. Un, ja tu esi tikai dabas, nevis naudas devēja draugs, tavām pretenzijām liela svara nav. Un, jo vairāk šādu gadījumu, kur neviens pa īstam neslēpj, ka viss tikai personīgā vai – nu labi – sev pietuvināto izdevīguma dēļ, jo neomulīgāk. ..”
Pagadiņ bikiņ.. šī dāma Liene Trēde vaita nav NTZ galvenās redaktores Plaudes meita? Tāpēc viņa rakst par “radniecība ir gana spēcīga saistviela”. Skaidrs
A tu privātu uzņēmumu no valsts un pašvaldības atšķir? Privāts uzņēmums tam arī domats, lai sevi un ģimeni nodarbinātu. Bet ne pašvaldībā, ne valstī tā nedrīkst. Jo tur ar draugu un radu būšanām jau ir interešu konflikts un korupcija. Trēde ar Plaudi u nvēl daži darbinieki kopīgi pelna naudu sev, savām ģimenēm un visai valstij, jo no sava nopelnītā maksā nodokļus. bet tie, kas savas famīlijas sastutē pa valsts un pāsvalßibas iestādēm, pānem naudu no Plaudes, Trēds un citiem privātajiem, samaksā no tās nodokļus un pārējo paņem sev un savējiem. Nu ja drusku jau arī pastrādā. Tikai tas ir lielais jautājums, ko valsts un pašvaldību politiķi sastrādā sabiedrības labā. JO tieši sabiedrības labā paveiktajam jau jābūt tam viņu ”ražotajam porduktam”. Vai ir?
pašvaldības čiekuri pelna uz sabiedrības muļķošanu un apkrāpšanu, par nodokļu maksātāju naudu, noasfaltējot sev privātas ielas kā Pārupes ielas gadījumā, liekot savus radiniekus pašvaldības uzņēmumu valdēs, mainot būvnormatīvus speciāli savu sponsoru interesēs, kā tas notika ar kooģenerācijas staciju Tulpju ielā 2. Jaunākais valsts resursu izzagšanas piemērs ir nelietīgais kailciršu projekts, ko viens noteikts grupējums bīda cauri valdībā ar visu savu algotņu armiju un apmaksātiem zinātniekiem.
Pašvaldības kapitālsabiedrību valdēs tiek likti ne tikai radinieki, bet arī bijušie brūtgāni un arī uz īsāku laiku vadoņu miesai pietuvinātie. Kas pazīst “drēbi”, tie zinās par kuriem novadiem un personālijām tiek runāts.
nu, tad jau runa par Engures novada vadoņu miesām pietuvinātajiem un īslaicīgiem brūtgāniem:)
pretīgie mežu zāģētāji, galvas tukšas, tikai savu degungalu redz, ka mežs ir priekš visiem, par to nospļauties.