No savas bērnības atceros, kā vecāmāte radināja pie kārtības mazo, no kaimiņmājām paņemto kaķēnu: kad virtuves vidū pēkšņi parādījās peļķīte, viņa ņēma aiz čupra muļķo radījumu, vilka klāt nedarba vietai un… Jā, jā – tas līdzēja! Mēs, bērni, protams, protestējām, dusmojāmies uz vecomāti, jo mums bija kaķīša žēl, taču viņa strikti noteica: dzīves skola ir skarba.
Tuvojoties Saeimas vēlēšanām – kaut kā gluži neapzināti – nāk prātā tieši šīs skarbās atmiņas. Konstatējot, ka tikai deviņi no 12. Saeimas deputātiem vairs nebalotēsies jaunajam sastāvam, neviļus jādomā par tiem tautas kalpiem, kuriem viņu savdabīgā “kalpošana” tā iepatikusies, ka gribas to atkārtot vēl un vēl. Ilgi nebūs jāgaida, kad pie iedzīvotājiem tālos ciemos (ja vien ceļi tur izrādīsies izbraucami) dosies gan vecie, gan jaunie vairāksolītāji. Visplašākajā spektrā! Un ko tik visu nesasolīs! Lielākas pensijas, labus ceļus un veselības aprūpi. Jaunas darbavieta un lielākas algas… Visbeidzot “saruna ar tautu“ pārvēršas monologā vai citu partiju kritizēšanā un noslēgumā tiek izdalīti bukletiņi un pildspalvas ar savas partijas logo, un… prom viņi ir! Līdz nākamajām vēlēšanām. Un – jauniem solījumiem pirms tām.
Par jaunajiem kandidātiem runājot – ne mēs, vēlētāji, ne viņi paši vēl nezina, kā uz viņiem iedarbosies viss, ko filozofi sauc par personības pārbaudes akmeņiem: vara, nauda un slava. Tiecoties uz “augsto namu”, motīvi – gan jaunajiem, gan vecajiem, katram savi. Vieni cer beidzot tikt vaļā no neprasmīgas saimniekošanas rezultātā sakrātajiem parādiem, otri – cer uz jaunu un visnotaļ noderīgu sociālās pazīšanās loku. Vēl citi – uz savu personu centrētie – jau priekšlaikus priecājas par sevi kā personu jaunā veidolā: par gozēšanos masu mediju piedāvātajos pozitīvisma caurstrāvotajos sižetos; par eksotiskiem komandējumiem un ceļojumiem; par personīgā autoparka nomaiņu; par mājām, dzīvokļiem un vasarnīcām; par zināma veida neaizskaramības oreolu, par Latvijā līdz šim tik pierasto politiķu un valsts varas visatļautību… Kurš te tagad ņemsies saprast, kurš strādās savā, kurš – Latvijas un tautas labā? Kurš būs tik drosmīgs to pateikt?! Tāpēc, manuprāt, šis ir laiks, kad ikvienam, tiekoties ar jaunajiem un/vai vecajiem deputātu kandidātiem, der atcerēties par “kaķēnu audzināšanas skolu” un nekautrējoties pieprasīt paskaidrojumus gan par tirgošanos ar ministru portfeļiem un valsts pilnvarnieku visai ienesīgajiem krēsliem, gan par savu algu palielināšanu, kas parasti ir viens no pirmkārtējiem jautājumiem ikvienas jaunās Saeimas sastāvā, gan par atturēšanos balsojumos vairākos valstij izšķirošos un tautas labklājībai svarīgos balsojumos. Der atgādināt arī par skaļi izbazūnētajiem un pēc tam klusītiņām aizmirstajiem solījumiem. Par vētrainas darbības imitācijām un plaši organizētiem “dūmu aizsegiem”, kad “nesteidzamo jautājumu mapēs” tiek nolikti sabiedrībai vitāli svarīgi, taču kādām partijām, frakcijām vai sponsoriem nevēlami likumprojekti. Par tādiem “sīkumiem” kā samelošanās, aizpildot ienākumu deklarāciju, valsts naudas izkrāpšanu, transportlīdzekļa vadīšanu alkohola reibumā, nemaz nerunājot. Jo – ja cilvēks nezina, kas ir morāle un kas ir ētika, tad… ir veltīgi gaidīt, ka kāds pieķertais noliks deputāta mandātu vai atkāpsies no amata, kā tas notiek ārzemēs. Mūsējie pie siles turas ar abām rokām, bet vismaz ar vienu tomēr būtu varējuši strādāt, vai ne?
Tāpēc ir vērts “ņemt katru aiz čupra” – audzinošos nolūkos, protams. Lai zina, ka ar solījumiem viss tikai sākas. Kaķēnus taču varam un protam izmācīt, varbūt ir vērts arī deputātus?