Saulainas dienas, gaiša novakare, redzēti un dzirdēti pirmie atceļojušie gājputni, uzziedējušie sniegpulksteņi un izlidojis pirmais no zālē paslēptās kūniņas izšķīlies taurenis. Šķiet, ka ziemas nogurums kā ar roku atņemts. Rosība dabā uzmundrina ikvienu. Un pavasara darbu ir tik daudz – gan pašu sētā darāmu, gan visiem kopā – talkās paveicamu.
Protams, vispirms ir vēlme atbrīvoties no ziemas sārņiem, ko atklājusi nokususī sniega sega. Un te nu ir iespēja izpausties ikvienam, ņemot rokās grābekli un atkritumu maisu, kur sagrābto drazu savākt.
Taču pavasaris nāk arī ar zināmām bažām par biedējošiem kūlas ugunsgrēkiem. Un šai ziņā pavasarīgais noskaņojums jau ir sabojāts. Satraucošas ir ziņas no Slovākijas, kur pērnajā kūlā nomestais izsmēķis bijis par iemeslu milzīgam kulturvēsturisko vērtību zaudējumam – ugunsgrēkā stipri cieta Krasna Horkas pils, kura celta 14. gadsimtā.
Arī pie mums katru gadu kārtības ieviešana, dedzinot kūlu, ir laupījusi mājas un dzīvības, izcēlušies arī mežu ugunsgrēki. Tomēr no šīs sliktās prakses aizvien vēl neesam nemaz mācījušies. Un šā gada pirmais kūlas ugunsgrēks reģistrēts arī pie mums, Kandavas novadā.
Par postu un sekām, kādas sagaidāmas neapdomīgai kūlas dedzināšanai, skaidro skolās, skaidro dabas draugi, skaidro masu mediji. Taču joprojām atrodas ļaudis, kas neko no tā neielāgo. Tā kā lauku zemju īpašniekiem tiek draudēts ar tiešmaksājumu zaudēšanu, viņi sūkstās, ka visas platības neizdodoties nosargāt, ja sērkociņu pērnajā zālē iemet, piemēram, kāds nejaušs garāmgājējs. Te gan taisnības labad jāpiebilst, ka tās platības, kuras rudenī sakoptas, nedeg. Bet ceļmalās, mežmalās, kur pērnās smilgas piegūlušās zemei, lai jau tuvākajā laikā dotu vietu jaunai dzīvībai, rūpīgāk jāpieskata mums visiem. Iespējams, pašvaldību saistošajos noteikumos vajadzētu pieņemt drakoniskākus sodus, piemēram, tādus pat kā par braukšanu dzērumā? Nepieļausim, ka jaukās pavasara noskaņas aizēno pašu sagādāta nelaime!
