Sācies pēdējais tradicionālā atvaļinājumu laika mēnesis. Iespējams, daļa no mums ir sarūgtināta par to, ka pandēmijas dēļ nevar doties atpūsties vai tūrisma braucienā uz kādu no iecerētajām ārvalstīm. Bet arī tos, kuri metušies ikdienas darba ritmā, nereti pārsteidz… jau atkal… kovidlaiks. Izrādās, tieši tā dēļ, lūk, viens vai otrs iecerētais pasākums, seminārs nenotiek vai notiek attālināti.
No vienas puses, sazināšanās un informācijas gūšana attālināti ir iespēja. Iespēja taupīt laiku, kura mums ir aizvien mazāk, iespēja ātrāk nosūtīt nepieciešamo informāciju. Bet no otras puses… Dažkārt šķiet, ka tā dažās iestādēs ir arī iespēja samazināt pašam savu darba slodzi, nedomājot, kādu labumu vai sliktumu tas dos konkrētā mērķa sasniegšanā un arī neiedzīvotāju veselības labā. Un tad jau šo pieredzi par uzteicamu nekādi nenosauksi.
Manuprāt, daudzi attālinātie pasākumi var notikt arī klātienē, ja vien ievēro nepieciešamo piesardzību. Tam kā labu piemēru varu minēt biškopju pasākumu Zviedru cepurē, kur bija salīdzinoši liels dalībnieku skaits, bet bija padomāts arī par drošības pasākumiem. Līdzīgi arī Rožu svētkos Sēmes «Rozītes», Smārdes pagasta svētkos un droši vien vēl citos pasākumi, par kuriem zinu mazāk. Un nu man vismaz šķiet, vai tad tādus lielus masu pasākumus ar daudziem tūkstošiem cilvēku mums maz īpaši vajag? Protams, izņemot Dziesmu un deju svētkus vai īpaši ”uzvelkošu” rokkoncertu. Taču citi koncerti lielā arēnā pārāk neiepriecina, jo nereti māksliniekus jāskata vien ekrānā un pūlī arī grūtāk arī izbaudīt sniegumu. Varbūt šis ir arī izvērtēšanas laiks, kas mums patiesi visvairāk ir vajadzīgs? Jā, pietrūkst teātra. Cerams, ka varbūt līdz rudenim tas varētu atrisināties. Bet citādi…
Nereti braucam lūkot tālas zemes, kas, protams, arī ir jauki, tomēr raudzīt to vietu, kur dzimuši, auguši mūsu vecāki, aizvien atliekam, ar domu… nu tas taču tepat, Latvijā. Gan jau kādreiz… Un reizēm tas ”kādreiz” tā arī nepienāk, dzimtas sakņu izcelsmes vietu neredzējuši, izaug bērni un mazbērni… Nu tam ir atvēlēts laiks. No pieredzes varu teikt, ka atliek tikai paceļot pa Latviju, un iespēju gūt jaunu atklāsmju, ir teju neizsmeļami daudz!
Jā, daudziem ceļotgribētājiem Latvijā šobrīd jārēķinās ar maciņa iespējām, tāpēc ir labi, ka mums ir dabas parki un objekti, botāniskie dārzi, skaistas ainavas, sakoptas pilis un muižas, kur par nelielām naudiņām vai arī pat par baltu velti varam baudīt skaisto Latvijas dabu un mūsu cilvēku veikumu. Ja nebūtu draudu savai un citu ļaužu veselībai, iespējams, tas kovida laiks nebūtu nemaz tik slikts. Tas licis kaut nedaudz piebremzēt, sajust un pavērtēt…
Kas ir kovids?
Piekārsim pie durvīm kadiķa zariņu, lai kovids (Covid-19) netiktu mūsu mājās un prātos. Iedegsim zaļu svecīti, lai mājās ienestu Dabas Mātes svētību. Lūgsim Dabas Māti, lai viņa mūs pasargā no kovida (Covid-19).
Ar stipru un nelokāmu skaudību, Skolnieciņš
[Latvju Skaudības Dievs]
#Skolnieciņš #DabasMāte #LatvjuDievuSvētība