Lai kāds arī nebūtu bijis pavasaris – auksts vai silts, un vasara – ar vai bez lietus, tieši tad, kad jāsazied skaistākajiem un krāšņākajiem ziediem, tie sazied – akurāt uz pirmo skolas dienu. Un tad tie ir rokās maziem un lieliem skolā gājējiem, lai visbeidzot kā sveiciens nonāktu pie skolotājiem. Nenovēršami un paredzami, bet arvien tik skaisti un mazliet satraucoši.
Lūk, par to – par šo satraukumu, tad arī gribas parunāties, jo arī tas nemainīgi ir pirmās skolas dienas pavadonis gandrīz vai visu vecumu skolēniem, vecākiem un arī skolotājiem. Jauna skola, jauna klase, jauns tērps – ir tik daudz iemeslu šādam satraukumam, kas skatītājam no malas šķiet tāds nieks vien, bet patiesībā slēpj vēl daudzus desmitus jautājumu – kurā solā sēdēt, kuru sola biedru izvēlēties, paaicināt un vai vispār kāds paaicinās, vai varbūt skolotājs jau būs visus sasēdinājis?! Un kāds būs šis skolotājs, un skola; vai tajā nepazaudēšos, vai visu atradīšu, vai visur pagūšu laikā… Droši vien ne tādi vien jautājumi maisa galvu pirmklasniekam, kam vienlaikus jābūt drosmīgam, smaidīgam un visu varošam – vismaz vecāku acīs… Pieļauju, ka līdzīgi jūtas bērni arī 2. un 3. klasē, jo vasara, lai arī bijusi tikai nieka trīs mēnešus, ir gana ilgs laiks, lai ne tikai pastieptos augumā, bet arī lai aizmirstos viss ierastais, tāpēc atkal jāsāk no jauna draudzēties un iedzīvoties. Un gan jau ka arī visiem tiem bērniem, kam no šī gada mācības sāksies citā skolā – 5., 7., 10. vai citā klasē, ir vēl vairāk jautājumu… Tāpat Tukuma 2. vidusskolas skolēniem, kas mācīsies septiņās novada skolās un centīsies aprast gan ar savu skolotāju, gan klasesbiedriem, gan svešās skolas prasībām un likumiem.
Tāpēc katram skolēnam – kā samulsušam pirmklasniekam, tā skarbam tīnim – ir tik ļoti svarīgs atbalsts – vecāku, vecvecāku, skolotāja. Un tas nekas, ka viena daļa – gados vecākie – sajutīsies lieli un vareni, bet dziļi sirdī daudzi tāpat ir nobijušies, tikai jau iemācījušies to noslēpt – aiz iekrāsotas matu šķipsnas, košas nagu krāsas vai varbūt aiz tetovējuma… Jo par visu vairāk viņi nevēlas, lai kāds vājuma mirklis tiktu pamanīts, taču itin visi cer, ka skolā, kur taču tik ilgs dzīves laiks tiek pavadīts, veiksies…
Protams, te jārunā arī par skolotāju, kas, stāvot klases priekšā, varbūt ir tikpat nobijies, kā viņa audzēkņi, domājot par tik dažādajiem audzināmajiem un mācāmajiem, par garo mācību gadu un jaunajām kompetencēm, par priekšā stāvošajām krīzēm un cerot uz panākumiem –, tikai zināšanas un pieredze palīdz saglabāt mieru un vēsu prātu.
Tāpēc, lai visiem, visiem – bērniem, ģimenēm, skolotājiem, skolu darbiniekiem un atbalstītājiem – labs mācību gads. Lai sapņi, vēlmes un cerības, klusumā iedomātas vai skaļi izteiktas, piepildās!