Iedomāju – kas notiktu, ja Saeima būtu akceptējusi jauko ideju par vēlētāja tiesību piešķiršanu bērniem. Vai es kā vecāks nemēģinātu savu pirmziemnieku iespaidot – smadzenes pie vakariņu galda paskalot, vai apmierinātos tikai ar formālo: "Par ko tad vēlēsi?" un tēvišķu smīnu par jebkuru bērna izvēli, jo bērns taču paliek bērns – ne viņam lielo tēvoču spēlītes zināt…
Bet no lielās politikas viedokļa par demokrātiju ģimenē labāk aizmirst, jo pat tik nevainīgi, bet bieži atkārti apgalvojumi, kā – "āboli dārzā vēl zaļi" – var izrādīties priekšvēlēšanu zombēšana. Ar to gribēju teikt, ka ģimenē viss ir lipīgi un – par laimi – šobrīd arī plašākā sabiedrībā. Jā, viena blogotāja gaisā parauta doma var izraisīt revolūciju, un tā ir labā ziņa – kolektīvā domapmaiņa kļuvusi mobila, sabiedrība – aktīvāka, taču vai tam gatavi topošie un esošie varas kalpi? Būsim godīgi – visi tie labie ieteikumi vēlēt pēc sirdsapziņas, tikai par zināmiem un godīgiem cilvēkiem, vērtēt deputātu kandidātus pēc paveiktiem darbiem un partijas – pēc saprātīgām programmām, patiesībā ir viena vienīga Ķenča lūgšana tumšā ķēķī pie grābekļu kaudzes. Lielāko daļu deputātu kandidātu taču nepazīstam, bet pērkamiem medijiem neuzticamies – vai ne tā?…
Taču, neraugoties uz to, ka tauta gatava apspriest sazin ko, varas kalpi rullē pēc iepriekš iestrādāta scenārija. Un tas nebūt nedara mazāku bažu par to, ka jaunievēlētā Saeima maz atšķirsies no iepriekšējās – maz kustināma un lustināma līķa, bet ar dārgām morga izmaksām, jo (atvērsim taču acis!) – vienīgais veids, kā iegūt deputāta uzmanību, ir mīlēt to cieši – naudā vai graudā. Tāpēc jāsaprot, ka citādāk Saeimu pie dzīvības nedabūt, kā vien paģērošās balstiņās satvītot spēles noteikumu maiņu – vai tās būs mažoritāras vēlēšanas vai citas izpriecas, bet ar vienu domu – lai vara sekotu vairākuma vēlmēm un vajadzībām soli solī. Soli – solī! Tad arī nejutīsimies kā bērni, saskaroties ar lielo nezināmo – pašpatēriņa uzņēmumu «11. Saeima»…
