Jaunam būt – joprojām nav viegli

Nesen atzīmētā Starptautiskā jaunatnes diena mudināja uz visvisādām pārdomām. Arī par to, cik viegli būt jaunam tagad – 27 gadus pēc Jura Podnieka filmas un laikā, kad paaudzes šķir ne tikai gadu skaits un vecuma noteiktās vērtības.

Lasītājus aptaujājot, viedoklis skaidrs – nav, nav mūsdienās jaunajiem viegli. Nav darba, un ”jaunie jau strādāt nemāk, nav raduši”. Turklāt – ”kārdinājumu daudz un viss – dārgi jo dārgi maksā”, bet nauda – joprojām kokos neaug. Pētnieki izteikumos skarbāki – jaunieši mums ir teju vai pati diskriminētākā sabiedrības daļa, viņiem nav darba, jo… arī pieredzes un iemaņu nav. Jaunie, ja nav vecāku atbalsta, līdz ar vientuļiem invalīdiem ir visnabadzīgāko kārtā. Un tad vēl tā vientulība… Izrādās, jaunības trauksmē un vilinājumu viducī stāvot tā ir visskarbākā…

Mums bijusi tā laime (vai, kā teic ķīniešu gudrajie – lielākā nelaime) dzīvot pārmaiņu laikos. Šķiet, pa šiem gadiem ir mainījies (turklāt – radikāli) gandrīz viss – gan valsts, gan tās iekārta, gan sabiedrības materiālie, gan garīgie orientieri. Sākot no tādiem sīkumiem kā uzruna ”biedrs” līdz tādiem veidojumiem kā izpol– un partkomi, kolhozi un VEFs. Sākot no stingri uzraudzītām ”izlūkekskursijām” Rietumos līdz teju putna lidojumam līdzīgai brīvas pārvietošanās brīvībai. No plikiem āķiem un tukšiem kaktiem līdz blāķu blāķiem pārkrautiem veikalu plauktiem…

Re – pārmaiņas uzskaitot, kaut kā tā jaunatne aizmirsās… Nu, gluži kā dzīvē, kā vienā labā visas maiņas un krīzes līdz mielēm izdzīvojušā ģimenē. Ģimenē, kur visvairāk pietrūcis kopā būšanas – gan darbos, gan nedarbos, gan kopīgās ēdienreizēs, gan ikdienas sarunās, pietrūcis labu vārdu, glāstu un…mīlestības.  Ak vai, cik daudz kam pārmaiņu laikos cilvēkiem, arī šodienas jauniešu vecākiem, pietrūcis laika!