Jaunais gads sācies ar cerībām

Jaunais gads sācies ar jaunām cerībām. Vispirms jau ar cerībām, ka vakcinācija dos iespēju pievārēt pandēmiju un atkal sajust brīvību. Brīvību, ka drīksti satikt draugus un radus, ka drīksti viņus apciemot, apmīļot, nebaidoties, ka šī tikšanās kādam mīļam cilvēkam varētu būt liktenīga. Ar cerību, ka atkal notiks kultūras aktivitātes, ka dziedās kori, dejos deju kolektīvi, tiks spēlēti teātri, sadziedāsies folkloras ansambļi.

Pandēmijas laiks nenoliedzami nesis arī neatgriezeniskus zaudējumus, kā vissmagākais, protams, jāmin tas, ka tieši epidēmijas dēļ daudzi zaudējuši savus tuviniekus. Pārējās sliktās lietas laika gaitā ir labojamas… Vienlaicīgi tas ir arī mums iemācījis pievērsties tam, ko agrāk neesam darījuši: mācīties un strādāt attālināti, tādējādi ietaupot laiku un resursus; iemācījis novērtēt to, cik nozīmīgi mums ir dabas resursi, gūt atklāsmi par to, cik labi ir dzīvot ārpus pilsētas burzmas laukos, gūt prieku no plaukšanas, augšanas un ziedēšanas brīnuma! Pavasara pandēmijas laikā daudzus dārzkopības veikalus ļaudis burtiski izpirka tukšus. Kādas kokaudzētavas īpašnieks Kuldīgas pusē teica, ka augļu kociņu stādi izpirkti tā, kā vēl nekad kokaudzētavas pastāvēšanas laikā, ka klienti pat lūgušies, lai pārdodot  tos stādus, ko saimnieks izbrāķējis un tirdzniecības beigās liek ugunskurā.

Pandēmija arī daudziem likusi apturēt trako dzīves skrējienu un palūkoties uz cilvēkiem sev apkārt: kādam varbūt nepieciešama palīdzība, kādam varbūt vienkārši ikdienas steigā esam paskrējuši garām, un, iespējams, kaut ko būtisku savā ceļā, kuru mērojam ik dienu, neesam ievērojuši. Zinu kādu pāri, kurš brīvdienas pavada pašu sagatavotās ekskursijās Rīgā: vispirms apzina iespējamo vēsturisko informāciju, pēc tam dodas lūkot un fotografēt, kā šīs vietas izskatās pašlaik. Un interesantu atklājumu šajā procesā netrūkst. Kas zina, iespējams, pēc pandēmijas pieveikšanas taps kāda grāmata vai tūrisma maršruts? Arī facebook lapās redzams, ka ievietoto fotogrāfiju autori savā ceļā pamanījuši daudzas interesantas lietas dabā, parkos, dārzos, kas pēc gadiem būs arī sava veida vēsturiskās liecības. Pandēmijas laikā daudzas jaunas idejas radušas gan māksliniekiem gan dzejniekiem, gan rokdarbniekiem, kuru veikumam bez bažām un šaubām varētu piešķirt Tautas daiļamata meistara nosaukumu…

Dienas steidz uz gaismas pusi. Cik nu vairs palicis, līdz no darba nāksim mājās gaismiņā, kad gribēsim atkal sēt, stādīt, kopt un vērot lielo plaukšanas brīnumu. Ļoti ceram, ka to visu varēsim darīt kopā ar saviem mīļajiem: bērniem, mazbērniem, radiem un draugiem.