Gluži kā lapkritis un gājputnu klaigas vēsta par rudeni, tikpat manāmas pazīmes liecina, ka kaut kur tepat, pavisam tuvu ir vēlēšanas… Dažs pieprasa vēlēšanu sistēmas maiņu, pat saprast nevar – neapzinātas dullības vai apzināta aprēķina dēļ iedomādamies, ka jau rīt uz pusdienas laiku Latvijā vēlētājiem jānodrošina iespējas balsot elektroniski! (Un tas nekas, ja pagaidām šo problēmu visas pasaules vadošās datorkompānijas ir nolikušas malā kā darbietilpīgu un tātad arī ātri nerisināmu problēmu.) Īpaši iespaidīgi uzstājas lielo pilsētu vietvalži. Te ministru gribas nolikt pie vietas, te savas pašvaldības uz kaimiņu rēķina vēl lielākas pataisīt, bet deputātu skaitu – te palielināt, te – samazināt. Gribas televīzijā un avīzēs gorīties, par visu viedokli izteikt…
Žēl, ka visā tai tejāterī pazūd svarīgākais – problēmu jau pašvaldībām netrūkst. Līdz šim likumdevējs tikai tos lielākos un skaļākos, vairāk pie lielajām ostām dzīvojošos dzirdējis, i vienam cilvēkam par godu lēmumus pieņēmis… Vēl vienu nelaimi atklāj ikgadējie Valsts kontroles ziņojumi – pārtēriņi un nesaimnieciskums, pārkāpumi un "apzeltītas govju ķēdes". Turklāt arī pašvaldībās ievazājies niķis, ka reālu un saprātīgu jautājumu risināšana pārvērsta par partiju interešu tirdziņu, tāpēc šur tur pie amatiem tiek vietai un cilvēku vajadzībām pilnīgi nepiemēroti ļaudis. Bet neko padarīt – pašvaldības deputāti balsojuši, viņi ir neatkarīgi, un – nekādas valstiskas ietekmēšanas iespējas, izrādās, nemaz nav. Bet ar to deputātu neatkarību – tā ir, kā ir. Lai cik skaļi bija Atmodas saukļi par to, ka lēmēju un izpildītāju vara jādala strikti, joprojām maz, pavisam maz ir to pašvaldības deputātu, ko īsti par neatkarīgiem varētu saukt. Lielais vairums tiešā vai pastarpinātā domes priekšsēža vadībā (kā dažādu iestāžu darbinieki) savu maizīti pelna, bet dažiem bizness liek labi sastrādāties…
Nē, nē, mūsu pusē līdz labi organizētiem zīmēšanās pasākumiem un to aprakstiem laikrakstā vēl tikuši neesam. Paldies dievam, mums kaut kā šādas tukšo mucu tradīcijas nav iegājušās. Bet tas nenozīmē, ka par vēlēšanām nedomā. Šur tur jau jauni saraksti topot, šur tur – vecajiem-labajiem pa smukai bildei meklējot klāt. Bet ir vietas, piemēram, Kandava, kur par visām varītēm, arī cenšoties no jauna izdomāt likumus, steidz pieņemt laikam jau nu ļo-ti svarīgus jautājumus… Lūk, šādas lietas gan mums – vēlētājiem – vajadzētu iegaumēt un vismaz līdz vēlēšanām neaizmirst…
