Tas, ka bez maksas gandrīz vienmēr ir tikai siers peļu lamatiņās, pēdējā laikā jūtams arvien skaudrāk. Un pāris gadu neviena nepieskatītais, nekontrolētais kapitālisms savus muskuļus jeb loģiskās likumsakarības uzskatāmi demonstrē globālās krīzes kontekstā.
Beidzot mēs virzāmies tajā virzienā, kur viss – izglītība, medicīna, drošība utt., utjp. – maksā tik, cik maksā, jeb tik, ka mēs pat nevaram samaksā. Vismaz vairums mūsu sabiedrības. Nopirks pensionārs zāles vai, nedod dievs, tai pat laikā tiks slimnīcā, un tā jau samazinātā pensija izkusīs pāris dienu laikā. Iegādāsies vecāks savam bērnam visu skolai nepieciešamo un par otras atvases iespējamību… pat iedomāties neatļausies! Samaksāsi savu kredītu – zīlēsi kafijas biezumos, kur raut naudu citu rēķinu apmaksāšanai! Un neviens jau spilventiņu apakšā nepaliks – pašam būs vien laukā jākārpās un jācer uz kaut nelielu, bet tomēr valsts atbalstu dažādu pabalstu vai aizsargājošu likumu veidā. Piemēram, solās valsts aizstāvēt tos pašus kredītņēmējus, lai bankas savus parādus un procentus nemēģina piedzīt no jau mirušām dvēselēm septiņu paaudžu garumā. Kā veiksies – vēl manīsim. Turklāt tā sauktais valsts atbalsts ļoti lielā mērā atkarīgs arī no mums pašiem – nodokļu maksātājiem vai…nemaksātājiem…
Bet…lai cik tas arī neizklausītos kaitinoši, jāmaksā ir ne tikai par pakalpojumiem un precēm, bet arī par pieņemtajiem lēmumiem. Un laiks, kad būs jāpierāda, vai krīze tiešām ir mainījusi mūsu – Latvijas iedzīvotāju – vērtību skalu, vairs nav aiz kalniem. Vēl tikai gads, un atkal dosimies balsot! Un ļoti gribētos cerēt, ka par tiem blēdīgajiem, zaglīgajiem, aizdomīgajiem, bet tomēr tik saimnieciskajiem "darītājiem" vismaz šoreiz, kaut tikai šo reizīti, tomēr nenobalsosim. Nu beidzot taču mēs varētu nebūt tik naivi, cerot, ka no viņu pārticības pa piecītim atlēks arī katram no mums!
Pat, ja atleks… par to būs jāmaksā daudz! Patiesībā mēs jau tagad par viņu pārticību maksājam. Un nevaram samaksāt…
