Kad pagājušajā nedēļā noskatījos izrādi pēc Čehova «Tēvoča Vaņas» – «Jāņonkulis», aizgāju no tās ar tik lielu bezcerības sajūtu, ka ilgi neradu tai vietu.
Patiesībā, tā īsti tas vēl nav izsāpējis… Kā tā var būt, ka cilvēks visu savu mūžu dzīvo, strādā, cer kaut ko sasniegt, bet pienāk pusmūžs, un viņš secina, ka viss sastrādātais nav nesis cerēto. Vēl trakāk! Patiesībā viss bijis velti, jo tas, ko gribējusi sirds, palicis nepiepildīts. Bijis vien smags darbs no dienas dienā un atklāsme, ka "es taču neesmu dzīvojis". Un vienīgā cerība, ka viss dzīvē izsapņotais taps piepildīts reiz – tai tālajā dzīvē, kurā īstenojoties itin viss, tikai mēs vairs neesam tie paši…
Sagaidot 25. martu, vienu no Latvijas kalendāra skumjajām dienām, tā teātrī gūtā klusā, izmisuma pilnā bezcerības sajūta atgriezās. Jo, runājot ar izsūtītajiem cilvēkiem, bija jādomā par tām daudzajām dzīvēm, kuras tā arī palika pusratā. Pusdzīvotas, pussapņotas, pusdarītas. Un ļaudis teica, ka tieši tāpēc runāt par to esot tik neizturami smagi – jā, arī tāpēc, ka jaunības dienu sapņi palikuši nepiepildīti – ka vajadzējis apglabāt savu mīlestību, bērnus, vecākus… Ko vēl baisāku dzīve var nodarīt? Kādus pārbaudījumus tā vēl var uzlikt? Gribi negribi jādomā, kā cilvēks spējis sevi tādā reizē mierināt? Ka daudziem klājās līdzīgi? Ka jādzīvo, kā ir un iznāk? Jā, kur te paliek cerība?
Un tomēr – vairākos stāstos to sadzirdēju, tāpat kā mierinājumu, ka dzīves taču turpinājās un turpinās šobrīd.. Un neba tukšas un nepiepildītas, gluži otrādi. Tik daudziem vajadzēja visu sākt no sākuma – jaunās mājās un svešos cilvēkos, un – ar divtik lielu sparu un dzīves garšu…
Kāda kundze teica, ka par Sibīrijas laiku runāt negrib. Viņā kaut kas tik ļoti pārtrūcis, ka šo posmu no savas dzīves izsvītrojusi, un pat draugi nezinot, ka viņa tur bijusi. Un, kad to nolikusi malā, ieraudzījusi jaunu dzīvi un citas iespējas. Jā, tas nācis caur pārcilvēciski smagu darbu, bet devis gandarījumu – savu dzīvi. Trīs bērnus, pulciņu mazbērnu un laimīgas vecumdienas. Un vienīgais, uz ko viņa cer, ka arī bērnubērnu mūžā nekas līdzīgs neatkārtosies – pietiek mums dienu ar karogu un sēru lentu mastā! Jāsāk taču dzīvot!
