Jādomā par to, kas būs pēc tam!

Esmu absolūti pārliecināta, ka kovidsāga beigsies. Jā, vēl iespējami gan vīrusa izraisītās infekcijas uzliesmojumi, gan tiem sekojošas ekonomiskās un arī sociālās problēmas. Tām būs risinājumi. Ļoti ceru, ka tie būs atbildīgu, jēdzīgu un pārdomātu valdības un arī parlamentāriešu lēmumu rezultāts. Tāpat kā ceru, ka tās bažas un pretestību, nīgrumu un neiecietību, ko daudzos no mums raisījusi nu jau gana ieilgusī un tāpēc arī īpaši kaitinošā kovidsituācija, savā labā izmanot tomēr neizdosies ne acīmredzami trakiem, ne arī valsts izzagšanā sevi jau pierādījušiem ļaudīm. Par to, ka visāda ranga ”nācijas glābēji” to tieši tagad noteikti mēģinās darīt, šaubu nav. Tas tāpēc, ka nav labāka un augstāka viļņa, uz kura var uzsēsties, lai tiktu pie varas, kā uzkurinātas emocijas. Jo īpaši tās, kas rodas dusmojoties un meklējot vainīgos… Nu, protams, ka ārpus sevis…

Jā, tā vai citādi, bet kovidsāga beigsies. Atzīšos, mani šobrīd daudz vairāk par ”kumulatīvajiem skaitļiem” uztrauc, kas būs pēc tam. Vīruss atkāpsies, bet vai, piemēram, dažādi attālinātā drošībā sēdošie ierēdņu un ierēdnīši, dažādu iestāžu, arī uzņēmumu, piemēram, banku pārstāvji vairs maz atgriezīsies mums – iedzīvotājiem-parastajiem – aizsniedzamā darba vidē? Vai daudzi uzņēmumi, kam jau gana ilgi izdevies kvalificēties dažāda ranga kovidatbalstam, maz vairs gribēs un varēs no šīs, iespējams, ne tik lielās, tomēr garantētās pabalstu adatas nokāpt? Un vai nepieredzēti lielajā valsts aizņēmumu portfelī (50%!) un gana izplūdušajā atveseļošanās plānā aiz kovidvajadzībām nav paslēpušās kādu bijušo un arī vēl mīklas stadijā esošu oligarhu intereses?

Un kā ar gadu bez jēdzīgas izglītošanās atstātiem skolēniem? Tos, kas mazākajā skolas vecumā tā kā lasīt un rakstīt aizmirsuši, gan jau pie pamatiemaņām atgriezīs. Bet kā ar tiem, kas ar kovidlaikā ieteikto ”pašvadīto mācīšanos” saprot brīvību neiespringt un… nemācīties vispār? Norakstīsim zaudējumos? Nevaram atļauties. Mūsu tautai, nācijai ikvienas jomas ”rezervistu soliņš” ir pārāk īss…

Bet ja par nāciju un tautu, tad lielas bažas ir par to, kur un kā arī turpmāk mājos tās dvēsele. Tradicionāli tās vieta esot ikvienas nācijas valodā un kultūrā, bet šīs abas jau pirms pandēmijas īsti saulītē ieceltas nebija… Kā būs pēc tam, kad viss būs atļauts? Vai būs gana daudz entuziasma pilnu un tradīcijas godājošu ļaužu, kas atkal būs gatavi nākt kopā dienu no dienas, lai pēc pāris gadiem atjaunotajā Dziesmu svētku estrādē daudzu desmitu tūkstošu vidū gavilētu tā, ka mežu gali skaņās locītos ne tikai Latvijā, bet it visur pasaulē, kur ”latvju mēle dziesmās skan”? Vai būs gana daudz dancot gribošu un, kas svarīgi, arī varošu pāru, kas ”rakstu rakstiem latvju danci griež”? Lūk, par to ir jādomā jau šodien! Un ne tikai kaut kādos īpaši izredzēto viedo ļaužu pulciņos vai teju mākoņos sēdošajos nozares ekspertu kabinetos. Ideāli jau būtu, ka vismaz laiku pa laikam par to aizdomātos katrs no mums – tikai aptuveni 2 miljonus mazās, bet ļoti īpašās (jo ir sava ļoti sena un skaista valoda, ir kultūra un sava valsts!) –tautas pārstāvjiem. Bet ne mazāk svarīgi apzināties savu atbildību kopienas un, jā, (lai cik tas varbūt arī skaļi neskanētu) arī nācijas priekšā ir mūsu priekšstāvjiem tepat, pašu novadā. Šobrīd notiekošais tiešām rada nopietnas aizdomas par to, ka šī nu ir joma, par kuras jēdzīgu pārvaldību arī jaunievēlētās domes deputāti nevar un, kā noprotams, arī īsti negrib vienoties. Vai gan citādi tā vietā, lai meklētu risinājumu, kā veidot novada kopienai vienotu kultūrtelpu, tai skaitā domājot par tās kopīgo attīstības vīziju (neatstājot novārtā novada centru – Tukumu!), tiek piedāvāta esošo darbinieku ”labiekārtošana” un kaut kāds bijušo novadu kultūrpārvaldības hibrīds? ”Nebūs labi, draugi…,” kā teiktu premjers Kariņš. Jā, šoreiz pa vecām sliedēm tiešām laba braukšana nesanāks. Ceram, ka to laikus sapratīs arī tie, kuru varā ir gan jaunu sliežu būvēšana, gan īsto maršrutu izvēle…