Jābeidz žēloties!

Maija sākumā atzīmējām ne tikai Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienu, bet arī divdesmitgadi, kopš Latvija tika uzņemta Eiropas Savienībā (ES). Atceros pirmsiestāšanās laiku, kad notika diskusijas un žurnālistus regulāri aicināja uz mācībām Ārlietu ministrijā, kad tikām vesti uz ES valstīm, lai mūs iepazīstinātu, kā ļaudis citviet dzīvo, kādas ir bijušas pārmaiņas pirms un pēc iestāšanās ES. Toreiz sapratām, ka iestāšanās ES ir vairāk nekā nepieciešama, bet biedēja izvirzītās, dažkārt arī pārspīlētās prasības dažādās jomās, to starp arī lauksaimniecībā un pārtikas ražošanā. Te gan jāatzīst, ka dažkārt vairāk  pie vainas bija mūsu ierēdņu pārcentība un pārspīlējumi. Tomēr laimīgā kārtā esam visas šīs šaubas pārvarējuši un nobalsojuši ”par”. Atmiņā palicis man un, domāju, arī citiem pagasta iedzīvotājiem svinīgais brīdis, kad tolaik pie Engures novada domes ēkas Smārdē tika pacelts Eiropas Savienības karogs. Un nu ir jāatzīst, ka esam pieņēmuši pareizo lēmumu ne tikai ekonomisko apsvērumu, bet arī to ģeopolitisko apstākļu dēļ, kādi ir izveidojušies kopš kara sākuma Ukrainā. Jau tolaik Igaunija un Lietuva mums bija pussolīti priekšā, jo iestāšanās sarunas vispirms tika sāktas ar abām kaimiņvalstīm. Par iespēju iekļauties ES lielā mērā jāpateicas arī bijušās prezidentes Vairas Vīķes Freibergas pūlēm. Bet viņa norāda, ka neiestāšanās gadījumā mēs būtu līdzīgā situācijā kā Baltkrievija. Pašlaik jau redzam, kā vairākas dienas desmitiem tūkstoši cilvēku Gruzijā protestē pret tā saukto ārvalstu aģentu likuma pieņemšanu…Skaidrs, ka šis un arī citi pašreizējās valdības pieņemtie likumi Gruziju no ES aizvien straujāk attālina…

Tolaik pirms 20 gadiem mums netrūka ES kritizētāju un noliedzēju. Tomēr, ja pašlaik pabraucam pa laukiem, redzam, ka ir izveidojušās skaistas lauku sētas, ražotnes, lopkopības kompleksi. Un jāatzīst, ka lauku saimniecību izveidi sekmējis tieši ES atbalsts ražošanas līdzekļu iegādē. Arī vēsturisko ēku atjaunošanā izmantots ES atbalsts. Daudzas ražotnes, infrastruktūras objekti tapuši. pateicoties ES atbalstam. Attīstījušās lielpilsētas un mazpilsētas kļuvušas skaistas, ziedošas, sakoptas un nav salīdzināmas ar to laiku, kādas tās bija 90. gadu beigās. Protams, ne visās jomās ir tikai veiksmes stāsti. Arī ceļš uz iedzīvotāju un valsts turību nav rozēm kaisīts un bez kļūdām. Jāatzīst, ka visas ES dotās iespējas mēs dažādu iemeslu dēļ neesam pratuši izmantot: dažkārt sastapāmies gan ar dažādu partiju deputātu nespēju vienoties par projektiem, gan nenovīdību, gan arī negodprātīgu iespēju izmantošanu. Manuprāt, joprojām attīstība notiek tikai centros, tāpēc vairāk vajadzētu domāt, kā saglabāt iedzīvotājus un attīstīt Vidzemes, Sēlijas, Kurzemes attālākos pierobežas pagastus, arī no novadu centriem attālākos. Līdz šai baltai dienai neviena valdība nekad par to nav rūpējusies. Nu tās ir arī tālu no vietējām pašvaldībām. Domāju, ka šajos tālajos pagastos šobrīd sastaptu ne vienu vien eiroskeptiķi un tas arī būtu pamatoti. Tomēr pārsteidz dažu lielpilsētā dzīvojošo līdzpilsoņu sociālos tīklos paustā neapmierinātība gan ar valsts Neatkarības dienas svinībām, gan ES divdesmitgadi. ”Kāpēc mums nav ES algas? Kāpēc mums nav ES pensijas?!…” Algas gadu gaitā aug, tomēr ne tik ātri, kā gribētos. Acīmredzot mums nav tik daudz gudru, izglītotu, godprātīgu ierēdņu, uzņēmēju, kuri spētu apgūt tās iespējas, ko piedāvā ES fondi. Acīmredzot daudziem no mums trūkst elementāra godaprāta, jo kopumā nodokļus maksājam kūtri. Tātad vaina meklējama mūsos pašos. Jābeidz žēloties, ka viss ir slikti, jābeidz skaust, bet gan čakli jāķeras pie zināšanu apguves un darba!