4. maijā atzīmējām savas neatkarības 25. gadskārtu. Daloties pārdomās par svētkos pieredzēto, sajusto, izbaudīto, par atkal prātā atsauktajām atmiņām, dažas atziņas atkārtojās vēl un vēl.
Pirmā no tām – tik mazai tautai kā mums pašu lemšanas brīvība un sava valsts ir īpaša balva. Brīnums! Iespējams, līdz galam neapjausts, īsti vēl nenopelnīts un, diemžēl, arī daudzu nenovērtēts. Par to intervijā žurnālā «Ir» stāsta mūsu kultūras Garnddāma, tikko 90 gadu slieksnim pārkāpusī māksliniece Džemma Skulme, to savā izbrīnā par ”tik mazas!” valsts sasniegumiem pauž vai katrs otrais sastaptais ārvalstnieks, īpaši Indijas vai ASV pilsonis. To, nespējot valdīt asaras, pēc I. Ziedoņa filmu festivālā redzētās filmas «Ardievu, 20. gadsimt!» vēl un vēlreiz atkārtoja tās skatītāji…
Otra atziņa (kas jau ietverta pirmajā) – par maz, daudz par maz novērtējam to, kas mums ir. Un tad, kad vērtējam, nez kāpēc sākam ar pārpilniem veikalu plauktiem (ar banāniem, ko, piemēram, es tik reizi dzīvē savos 25 gados biju ēdusi), ar braucieniem Rietumu virzienā (toreiz Latvijas PSR pilsonim-parastajam bija pilnīgi vienādas ”iespējas” – lidot uz Mēnesi vai uz ASV), ar auto, ko principā par naudu nu nopirkt var katrs… Maz vai nemaz neatceramies un tāpēc arī laikam neizteiksmīgi saviem bērniem un mazbērniem stāstām par locīšanos, divkosību un bailēm…
Lai gan, laikam jau viss bija otrādi. Vispirms bija bailes, kas mūsu vecmāmiņām, vienām audzinot bērnus, lika noklusēt sāpes, noklusēt ilgas pēc karos un nometnēs pazudušajiem vīriem. Tās laikam bija zvērīgi žņaudzošas bailes, kas lika noklusēt pašām savu dzīvi un savu reiz brīvu valsti…
Un tad augām mēs – vismaz divas melos, liekulībā un puspatiesībās auklētas paaudzes. Ar grāmatām, kur tomēr visu noslēpt nevarēja. Ar dzīvi, kas ar augstajām tribīņu un ”partijas orgānu” runām itin nekādi nesaskanēja… Ar ilgām pēc…, nu laikam jau vairāk pēc ”kaut kā cēla, nezināma”…
Jā, drosmei un ilgām pēc savas valsts bija jāizaug. Cauri aizliegumam, bailēm un klusumam, arī cauri liekulībai, iztapībai un pašlabumam. Un jāaug joprojām, lai ņaudot, čīkstot un žēlojoties ne tikai sevi, savu dzīvi, bet arī savu valsti, savu Latviju nepazaudētu.