Ja vien sirds un dvēsele atvērtas

Reti kurš atzīs, ka materiālās pasaules labumi viņam šķiet vilinošāki, nekā garīgais baudījums. Cilvēkam lielākoties taču gribas būt mazliet gudrākam un mazliet garīgākam, cēlākam. Tomēr arī cilvēkam ir jāēd, jādzer, jāguļ – jāapmierina savas primārās vajadzības, un, kā jau cilvēkam, viņam ir vēl arī daudz citu neskaitāmu vajadzību un vēlmju. Un – nauda ir viens no universālākajiem līdzekļiem, kas to visu it kā var apmierināt. Ja neizjūti spiedīgo naudas trūkumu – noteikti esi nosvērtāks un apmierinātāks ar dzīvi!

Tieši šīs vēlmjpiepildošās īpašības dēļ cilvēki nu dikti iemīlējuši smuki krāsainos papīrīšus un spīdīgās monētiņas. Iespējams, ka zinātniekiem pat būtu jāpapēta, vai nav jau izveidojies kāds jauns, tikai cilvēkam raksturīgs instinkts – naudas kāre? Šajā ziņā mēs te, Latvijā, esam varen attīstīti: pie mums tiešām var nopirkt gandrīz visu – labākās, ātrākās automašīnas; policistus, kas apšauba braukšanas ātrumu; arī veselību, kā izrādās, var (un pat vajag) pirkt, izglītību, māju pie (vai dažam arī iekš) jūras u. tml. Īpaši ekskluzīvs pirkums – ierēdnis vai deputāts. Un beigu beigās – skat, izrādās, vairumam, vismaz augšgalā esošo, vajadzības patiesībā nav vairs pats būtiskākais virzītājspēks – par svarīgāko kļūst nauda pati par sevi.
Bet viss pārējais – mašīna, māja, bizness, pat sieva un bērni – vien tikai apliecinājums naudas daudzumam un paša neapmierināmajai kārei kampt, kampt un kampt…
Un velti tādiem atgādināt, ka daudziem klājas grūti, ka taupība, ja reiz tā valstī pasludināta, attiecas uz mums visiem – mēs tiešām nedzīvojam bagātā valstī. Nav mums ne naftas, ne zelta atradņu, ne izcilu prātu radītu, visai pasaulei nozīmīgu tehnoloģiju; un tāpēc neviens no mums nevarētu, vismaz šobrīd nedrīkstētu dzīvot pāri saviem līdzekļiem…
Un cik labi tādu pārdomu brīžos paraudzītie apkārt un ieraudzīt – cik patiesi ir senās patiesības vārdi, jo ne veselību, ne mīlestību, ne arī laimi tomēr par naudu nenopirksi. Tās nāk pie katra, kam sirds un dvēsele atvērta.