Smejies vai raudi, tici vai netici horoskopiem un ķīniešu paražām, taču tas nu ir tiesa – šis gads, kam daudzskaitlīgie austrumnieki piedēvējuši Dzeltenās Govs nosaukumu, acīmredzmi prasa un arī turpmāk prasīs no mums īstenu vērša spēku un izturību. Nodokļi un cenas kāpj, arī komunālie… Savukārt ienākumi un attiecīgi atalgojums par padarīto – sarūk, un ne jau par dažiem latiem. Vēl bezdarbs…
Sāpīgākais, ka cilvēks vairs nav vienīgā un galvenā Latvijas valsts vērtība. Bezizejā nonākuši zemnieki, kas tikai teju teju sāka atsperties, nemitīgi dzenoties pakaļ pašmāju ierēdņu pārspīlētajām, tā sauktajām Eiropas prasībām. Sāpīgi, ka ievērojami jostas jāsavelk to valsts iestāžu darbiniekiem, kas pat, tā sauktajos treknajos gados kārtīgu sviesta kārtu uz sava ikdienas maizes rieciena tā arī nespēja atļauties. Vēl pērnajā rudenī spriedām, cik maz atalgoti un nenovērtēti, tāpēc arī pieprasīti ir pirmsskolas izglītības darbinieki. Bet nu viņu algu samazinājums ir par 30%. (Jā, var jau būt, ka iecerētais mazo skoliņu "optimizācijas" process radīs arī pēkšņu pedagogu pārprodukciju…)
Savukārt sporta, mūzikas un citiem interešu izglītības skolotājiem valsts jau par padarītu darbu (decembra algas) vispār ir aizmirsusi samaksāt… Arī policistus un mediķus vai ik pārdienas "iepriecina" ar jauniem optimizācijas plāniem – teritorijas un aprūpējamo loku paplašina, iespējas kvalitatīvi veikt darbu – samazina. Jā, valsts kurss ir skaidrs un dziļās krīzes apstākļos pat it kā attaisnojams – citu iespēju jau nav… Ja vien.
Ja vien tūlīt un tagad (vislabākais tāpat kā sporta skolotāji – jau no decembra) no savām privilēģijām, silēm un barotnēm (valdēm, padomēm, komisijām) atteiktos it visi vadošo partiju amatvīri un sievas, viņu ģimenes locekļi un sponsori. Ja vien tie, kas sakās esam valsti vadīt varoši un protoši, "neceptos" par koalīcijām, partijām un vēlēšanām, bet tiešām atbildīgi domātu par valsti, tautu un tās nākotni.
