Ja tikai ar naudas olekti mēra, mēs esam…neizdevīgi

Tā nu iegadījies, ka šis gads, domājot par novada un arī jau visas Latvijas attīstības izaicinājumiem, sācies tādā kā skolu zīmē. Mazliet ar nokavēšanos, bet vēl janvārī savu pirmo dienu jaunatvērtajās telpās nosvinēja Milzkalnes skolas saime. Sirsnīgu Pateicības dienu bija sarīkojuši manēji jeb Raiņi. Sociālie tīkli tā vien ņirbēja (un joprojām ņirb) daudzo pasākumu un arī sasniegumu dēļ, ar kuriem lepojas teju visas novada izglītības iestādes. Žēl vienīgi, ka ne tik daudz pandēmijas, cik, domājams, administratīvās reorganizācijas dēļ ir pārtrūkušas gadiem uzturētās redakcijas rūķu un Dzirciema skolas bērnu Ziemassvētku/Jaunā gada tikšanās…

Iespējamā novada skolu tīkla attīstība bija arī viens no pirmajiem šī gada deputātu darba kārtības jautājumiem komiteju sēdēs. Un, lai arī, domāju, – esmu visai racionāls cilvēks un vispār jau pieņemu, ka reizēm un noteiktās nozarēs  teju lamuvārdam pielīdzinātā optimizācija ir attīstībai svarīga un arī nepieciešama lieta, taču neslēpšu, nopriecājos, kad uzzināju, – mūsu deputātu absolūtais vairums ir par to, lai vēl vismaz gadu atstātu visu tā, kā ir, ļaujot visiem kopā iestrādāties, iespējams arī – kādam atgūties un sasparoties tā, lai vismaz jālikvidē novadā nav neviena skola…

Taču ir jau arī jāsaprot, ka daudzviet tas tā – pats no sevis un brīnumainā kārtā – nenotiks. Bez visu pušu ieinteresētības, rūpēm un atbalsta nekad un nevienos laikos nav varējusi pastāvēt neviena skola. Un nekad tas īsti nav bijis vien skolotāju un skolu pārvaldnieku (direktoru) rokās noturams lēmums. Jā, ja nu jau pirms teju 350 gadiem muižnieks visžēlīgi atļauju nedotu un ķeizars (tolaik – zviedru) nepavēlētu, iespējams, latviešu bērni tā arī par bauriem-analfabētiem paliktu. Daudzi arī palika, jo bija gana ģimeņu, kur arī pēc dzimtbūšanas atcelšanas ģimenes galva tādu skološanos un  – dies`pasarg`, kur nu vēl grāmatiņu lasīšanu! – tik par tukšu niekošanos un izvairīšanos no kārtīga darba uzskatīja. Gan jau varētu papētīt, kāds liktens šādu dzimtu pēctečus, ja vien viņi ar izglītotākiem nesaradojās, piemeklēja… Katrā ziņā latviešu nācijas modinātāji visi kā viens bija zinātkāri un zināšanu alkstoši ļaudis, kas nebeidza un nebeidza atgādināt, ka bez izglītības, bez savas valodas un kultūras ne pie cēla gara, ne arī turības mūsu tautai netikt.

Tas tā – visas valsts un nācijas mērogā, taču redzams jau, ka likumsakarība arī šodien darbojas gan katra pagasta, gan ciema mērogā. Pazūd skola, un pamazām pazūd arī konkrētas vietas dzīvības spars. Jā, var būt izcili uzņēmumi un pat valsts mēroga kultūras pērles, kā tas ir Lestenē. Var būt gana daudz ļaužu, labas sportošanas un pašdarbības iespējas, ļoti darbīga bibliotekāre, kā tas ir, piemēram, Viesatās. Taču… Nav skolas, un…, ir sajūta, ka vieta pamazām vien dzēšas ārā no likteņgrāmatas. Tas, iespējams, tāpēc, ka nākotni konkrētās vietas ikdienai jau tā īsti vairs neredz… (Nu kas tā par ikdienu bez skolas bērnu čalošanas un skolas regulāri rīkotajiem pasākumiem, kas taču ne tikai katrai klasei, katram skolotājam un skolēnam, bet arī visā ciemā ir svarīgs notikums?!)

Faktiski, ja tā – tikai ar racionālo naudas olekti mēra – tad iznāk, ka te, Latvijā, nav izdevīgs teju itin nekas, kas notiek ārpus galvaspilsētas un dažiem lielajiem centriem. Un tad, pasperot solīti vēl mazliet tālāk, – droši vien nav izdevīgi arī nekas, kas saistīts ar latviešu valodu, jo… mūsu taču ir tik nerentabli maz!…

Tieši tāpēc (un arī tāpēc), pat arī ja grūti, varbūt kādam neizdevīgi un tūlītēju labumu neredz, manuprāt, mums ar visiem spēkiem jālolo itin viss, kas ļauj mums gan latviešiem, gan arī katram savai vietai piederīgiem būt.