Atzīstos grēkā – reizēm apsmaidu cilvēkus, kas, šķiet, ar fanātisku apņēmību savu ikdienu no dažādiem rakursiem mēģina par varītēm ietūcīt sociālajos tīklos. Ko es ēdu, ko es dzēru, kur pabiju, ar ko un cik ilgi jau esmu “attiecībās”, kad atkal būšu “brīva”?! Nē, nu tas, protams, nedaudz liekulīgi un, iespējams, pat lepnīgi (tas, kā zināms, grēks), jo neba pati kaut kādā interneta badā dzīvoju. Tāpat to lietoju pilniem malkiem un tā, ka brīžiem pat jāpiespiežas atkabināties, lai pievērstos dzīvei ārpus virtuālās realitātes. Un tomēr… Tā eksponēšanās…ņemot vērā, ka to, kas reiz pabijis internetā, vairs tā pa īstam un galīgi ārā dabūt nebūs iespējams…
Neskaitot šausmu stāstus par perversiem onkuļiem, kas sasēduši pie datorekrāniem un to vien gaida, kad kāds nenopietns jaunietis – ne īsti spiests, ne vilināts – internetā ievietos kādu iztēli uzkurinošu foto, “interneta nedzēšamības likumam” arī, manuprāt, būtu jābūt kā vienam no aspektiem, lai kritiski izvērtētu publicēto personīgo informāciju. To regulāri atgādina arī eksperti, jo, kas šodien pašam šķiet vien smieklīgs video kopā ar iedzērušiem draugiem, jau drīzumā var būt labs iemesls, lai potenciālais darba devējs tavu kandidatūru pat neapsvērtu. (kam viņam tādi “nenopietni” darbinieki?!) Savukārt mūža mīlas meklējumus varbūt apgrūtinās tās neskaitāmās kaislīgās pašbildes ar dažādiem puišiem dažādās pasaules pludmalēs dažāda pieseguma apģērbā. Tad, jāatzīst, nodomāju, vai, manu dieniņ, ku tomēr labi, ja vēl pirms gadiem padsmit nebija tāda tehnoloģiskā izrāviena un no manu pirmo kursu ballītēm atlikuši vien tādi pabalējuši foto, nevis neglaimojoši video. Īsāk sakot, iemeslu, kāpēc būt mērenam un arī uzmanīgam internetā, ir pietiekami daudz.
Un, ņemot vērā globālās tendences, – to, ka internetā nereti ar paša cilvēka nepārdomātu piekrišanu, personīga informācija nokļūst arvien vairāk, par šīm problēmām, kā izrādās, tiek domāts arī augstākos līmeņos. Jau šī gada maija beigās Latvijā tiks ieviesta regula, kas stingrāk vērsīsies pret personas datu apriti. Katram, kuram tādi būs pieejami, pirmkārt, būs jāpamato, kam tie vispār vajadzīgi, otrkārt, būs nopietnāk jārūpējas par datu glabāšanu (lielāks seifs vai drošāka mājas lapa) – tā, lai neviens klientu sarakstam un aprakstam netiktu klāt. Treškārt, datus varēs ievākt tikai ar pašas personas piekrišanu un pēc lūguma sevi izdzēst no kādas datu bāzes tas būs jānodrošina. Par datu glabāšanas pārkāpumiem būs paredzēti sodi un daudz nopietnāki, nekā līdz šim. Kā tieši tas tiks kontrolēts – nāks inspekcijas, vai tikai reaģēs uz konkrētām sūdzībām – īstas skaidrības, vismaz man, vēl nav. Tomēr, šķiet, jo mazāk kaut kur paši reģistrēsimies, izrādīsimies un virtuāli izklāsimies, jo mazāk būs jāraizējās par to, kā tad globālajā tīmeklī būt pasargātam.