Jā, valstī viss put un šūmējas – re, pat valdošie grib Saeimu, tas ir – sevi atlaist, bet Zemkopības ministrija draud ar "masveida problēmām".
(Kā gan citādi, ja "optimizēs darbiniekus" un "stabilizēs stabilizāciju"!?
Vismaz tā paši ierēdņi raksta – palasiet šīs avīzes Lauku lapā ministrijas ierosinājums!) Savukārt izcilākā premjera lolotāji – zaļie zemnieki – gatavi strādāt bezpartejiska premjera vadībā. (Diez, vai A. Lembergs, kas turpina vadīt Ventspils domi, būtu no partijas izstājies?) Arī vienā otrā pašmāju pagastā notiek cīniņi ne pa jokam, un, kas zīmīgi – cīnās ne tikai tur, kur lielās naudas (Lapmežciemā), bet arī tur, kur faktiski bez dotācijām un pašu cilvēkiem jau nekā arī nav (Viesatās)…
Un tāpēc nu būtu jāsecina, ka gals klāt?! Nekā nebija! Tas liecina, ka viss notiek, stagnācijas nav un dzīve turpinās. Ar visiem tās plusiem un mīnusiem.
Saka jau, ka visas nelaimes nāk no salīdzināšanas, bet gadās arī otrādi, piemēram, pagājušās nedēļas visiepriecinošākais likās atzīta ekonomikas analītiķa Pētera Strautiņa teiktais, ka patiesībā jau šī brīža likstas ekonomikā pat nevar salīdzināt ar tām nelaimēm, ko mēs jau esot piedzīvojuši, sagrūstot PSRS un arī krīzēm 1990. un 1998. gadā. (Ak, Dievs, kad tā padomā – tiešām!)
Un, jāatzīst, iepriecinājumu – tādu patiesu un no sirds – godīgi sakot, jau arī šodien netrūkst. Kaut vai kā mūsu ielu intervijā aptaujātajai māmiņai Ingai – prieks par saviem mīļajiem un tuvajiem. Vai kā Anitai Liepiņai, kas, tik daudzus dzīves gadus sportā un arī mākslā dzīvojot, nekādi nav zaudējusi apjēgu par īstajām – labestīgas sirds, atsaucības un aizrautības – apdvestajām vērtībām. Par tām nesen lasītā intervijā stāsta arī mācītājs, septiņu bērnu tēvs un izcils ērģeļu pazinējs, skaņotājs un būvnieks Jānis Kalniņš. Un arī viņa optimistiskajā darbīgumā izteiktais apgalvojums, ka šī brīža krīze patiesībā ir mums visiem arī par svētību, pārliecina. Mācītājs uzsver – viņaprāt, ekonomiskā krīze ir vien alkatības un spekulācijas sekas, kas, kā viņš saka, pirmkārt, liek visiem vairāk kustināt pakaļas, spiež arī vairāk domāt, un pasaules galu galā no tā kļūstot tikai labāka…
Cik "svēti" vārdi no mācītāja mutes – krīze mums nākšot par svētību! Tas tiešām ir labs mierinājums, piemēram, vecākiem, kuriem darba devējs paziņojusi par algas samazinājumu, bet kuri ir saņēmuši paziņojumus, ka nākošmēnes pieaugs apsaimniekošas maksa, maksa par ūdeni, zinot, ka mācību grāmatām cenas jau ir cēlušās, saņemot informāciju, ka pašvaldība pieprasīs līdzfinansējumu par bērnudārzu… Paldies, nu vismaz zināsim, ka tas par mūsu alkatību un spekulāciju!
Nee un ar chista latviksi filozofisko novirzienu – vaimanalogjija, gan viss tiks atrisinaats!?:)
A par shito: “Paldies, nu vismaz zināsim, ka tas par mūsu alkatību un spekulāciju”…Moshka teiksi, ka taa nav?
Tas jau ar latvietim raksturiigi: visi citi vainiigi, bet pashi tik balti un puukaini:)
Nu tu kā vienmēr mums esi gudrītis.
Baznīckungam kā vienmēr taisnība, arī par to pakaļu kustināšanu (ja viņš tieši tā teicis). Mēs kustināsim pakaļas, kustināsim pelēkās šūniņas, līdz var gadīties, ka aizkustināsimies atbalstīt kādu citu, normālu valstu ekonomiku, un tad gala rezultātā krīze patiešām būs nākusi aizbraukušajiem par svētību, bet palicēji kārtējo reizi varēs ķērkt par nodevību un patriotisma trūkumu…
Alkatība un spekulācija ir vienmēr bijušas raksturīgas mūsu ekomonikai – to tagad pat ekonomisti atzīst, un to redzam salīdzinot vienu un to pašu preču cenas mūsu un ārvalstu veikalu plauktos. Nu, ir alkatība, ir. Taču nevajag visiem lasītājiem, ierindas pilsoņiem šos epitetus attiecināt uz sev…
Baznīckungam gan nevajadzētu pārāk priecāties, jo krītoties vispārējam labklājības līmenim, palielinoties ekonomisko bēgļu apmēram, kritīsies arī ziedojumu apjoms, un var gadīties, ka jāmācās, kā Svētos Rakstos teikts, no putniem mežā un puķēm laukā, kas no Dieva žēlastības pārtiek.
Kaut prieks par mūsu pilsoņiem, kas cenšas raudzīties optimistiski nākotnē, tomēr optimismam pagaidām nav pamata. Kamēr citas valstis krīzi risina, samazinot nodokļus un stimulējot mazos un vidējos uzņēmējus (piem., UK), mūsējie nodokļu nastu palielina, stimulē darbavietu skata samazināšanos, maksātspējas samazināšanos, un vēl iekrīt pamatīgos parādos. Rezultātā krasi samazināsies tirdzniecības apgrozījums, un līdz ar to arī PVN valsts kasē ienāks nevis lielākos, bet tieši otrādi – mazākos apmēros. Samazinoties darba algām, cietīs pašvaldības, kas lielākoties "dzīvo" tieši no iedzīvotāju ienākuma nodokļa. Un, protams, arī sociālā nodokļa straumīte uz valsts kasi saruks, kas savukārt var novest krīzes priekšā sociālo budžetu, un tiešā veidā attieksies uz mūsu to mūsu sabiedrības daļu, kam visvairāk būtu vajadzīga aizsardzība.
Tāpēc, baznīckunga definējumu gribētu papildināt vēl ar vārdu "tuvredzība" (atbilstošāks laikam būtu "stulbums").
Tad nu turieties, mīlīši, jo krīze vēl tā pa īstam pat nav sākusies, un lūgsim Dievu, lai tiem mūsu kalpiem pietiek sajēgas godam izkulties no šitās ķezas.