Ja mīlam savu Latviju, savu dzimteni,  –  esam atbildīgi vēlēšanās

Mans darba mūžs, šķiet, pagājis nepārtrauktā kustībā. Iespējams, pie vainas ir arī mana daba – nekad dzīvē nav bijis tā, ka nekā nav ko darīt. Drīzāk otrādi, šis tas jāpārplāno, lai visu iecerēto iespētu. Nebiju domājusi, ka laikā, kad vajadzētu baudīt dzīvi un darīt tikai to, kas patīk, šī pati dzīve piespiedīs domāt, uztraukties, iespringt atbilstoši visām tām situācijām, kādas mūsu valstī un nu jau arī pasaulē ir izveidojušās. Viens otrs man ir teicis: ”Ko tu uztraucies, tikpat neko nevari mainīt!…”  Domāju, ka tā gluži nav. Var, var gan mainīt!

Pasaulē ir izveidojusies situācija, ka šobrīd neviens savu valsti, savu Latviju, arī savus bērnus un mazbērnus mīlošs cilvēks nedrīkst ne mirkli atslābt. Tikai aklajam nav redzams tas, kas pašlaik notiek Amerikā pēc Trampa ievēlēšanas. Vai situāciju mainīs demonstrācijas? To mēs vēl redzēsim… Bet mums ir jādomā par savu valsti, par vēlēšanām, kas tuvojas.

Pārsteidzoši, ka Tukumā ir iesniegti veseli septiņi saraksti! No vienas puses, tas labi, ka cilvēki ir aktīvi, ka viņiem nav vienalga, kas notiek mūsu novadā un valstī. No otras puses, – izpētot sarakstus un deputātu kandidātus, viņu pašu rakstīto informāciju par sevi, pārņem arī neliels uztraukums. Šķiet jau, ka tik mazā teritorijā, kādā dzīvojam, daudzus no deputātu kandidātiem pazīstam, zinām viņu godīgumu, varēšanu, gudrību un prasmes mūs pārstāvēt un strādāt mūsu novada labā. Te situācija nav tik sarežģīta, kā, piemēram, Rīgā. Arī tad, kad mūsu novadā deputātus ievēl, parasti viņi prot sastrādāties un tīšām neizjauc labas lietas tikai tāpēc vien, ka tās rosinājusi nevis viņu, bet cita, konkurējošā partija, kā to nereti redzam Saeimā. Tomēr, apskatot sarakstus, rodas arī visai daudz jautājumu. Vai tiešām laikā, kad daudzviet jau sāk izmantot mākslīgo intelektu, kad ir sarežģīti ģeopolitiskie apstākļi, novada dzīvi var uzticēt plaša profila traktoristam mašīnistam? Man nav nekas pret traktorista profesiju, es dziļi cienu zemes arājus, maizes audzētājus. Bez viņu darba mēs neviens nespētu pilnvērtīgi dzīvot. Bet jautājumi, kas jārisina deputātiem, diemžēl ir cita profila. Tie prasa citas, turklāt ļoti labas zināšanas un pieredzi attiecīgajā jomā. Rodas šaubas, cik veiksmīgs varētu būt darbs domē, ja kādā sarakstā teju pusei deputātu kandidātu ir tikai vidējā izglītība? Diezgan nepārliecinoši, ja, piemēram, deputāta kandidāts nezina, kādu augstskolu ir pabeidzis un raksta, ka, piemēram, Jelgavas Akadēmiju. Tāda mācību iestāde nav bijusi nevienos laikos – ir vai nu Latvijas Lauksaimniecības Akadēmija vai, kā tagad šo mācību iestādi sauc, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte. Nedaudz labāka aina paveras, ja raugāmies uz visiem sarakstiem kopā: tad augstāka izglītība ir 93, vidējā – 31 un pamatizglītība diviem deputātu kandidātiem… Bet tas ir tikai viens rādītājs…

Līdz vēlēšanām vēl ir gana laika, lai piesēstos pie datora, izpētītu visus septiņus sarakstus, ziņas par tajos esošajiem kandidātiem, viņu piemērotību deputāta amatam. Un, protams, mums katram ir sava pieredze gan par tiem deputātiem, kuri ir redzamāki, kurus un kuru labos un arī ne tik labos darbus zinām no iepriekšējiem gadiem, kā arī jāizvērtē iespējas, ko sola jaunpienācēji.

Ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, šobrīd nedrīkstam vēlēšanas ignorēt vai kādu, it kā objektīvu iemeslu dēļ, uz vēlēšanām nenākt. Ir spēki, kas cenšas Latviju nomelnot, kladzinot, ka te viss ir ļoti, ļoti slikti, ka Latvija ir neizdevusies valsts… Tas labi saredzams sociālajos medijos. Tāpēc mūsu uzdevums ir domāt, vērtēt, izpētīt partiju sarakstus un deputātu kandidātu atbilstību veicamajiem uzdevumiem, iepazīties ar programmām un pieņemt atbildīgu lēmumu, lai pēc vēlēšanām nebūtu jāpiedzīvo kas līdzīgs, kā pašlaik Amerikā vai vēl ļaunāk – kā Gruzijā…