Ziniet, reizēm, kad valdošie grasās pieņem kādus it kā acīmredzami stulbus lēmumus un tāpēc sāk mētāties ar vēl stulbākiem argumentiem un piesegties ar dažādiem papīriņiem, nopriecājos. Jo stulbums, pat absurdums tad ir tik redzams, ka ir pārliecība, tā nebūs. Jo tā nevar būt! Jo… tas nav loģiski, nav godīgi un… Vai tad pašiem kauna nemaz nav?! Bet notikt var viss kaut kas…
Šoreiz par veselības aprūpi. Tad, kad aizsākās runas par reformām, tai skaitā par ļoti mobilajām, augsti kompetentajām un ar tikpat augstām iekārtām aprīkotajām ātrās palīdzības brigādēm, i murgos nerādījās tas, kas ir iznācis šodien. Man kā, paldies dievam, nepieredzējušam cilvēkam bija liels brīnums, klausoties kādā smagā autoavārijā cietušā stāstu. Kā nu viņu tepat, Tukumā pie stacijas, ātrie bezsamaņā paņēmuši, šinu uz kakla uzlikuši (aizdomās par kakla pamatnes lūzumu) un…uz Rīgu prom! Domājat veiksminieks, pie drošākas aprūpes tika? Jā, varbūt. Bet līdz tam…
Līdz tam viņam bija jāpārcieš tas, ko nu piecieš visi ar ātrajiem no šīs puses vestie, arī ļoti slimie un smagi cietušie pacienti… Vispirms, kā to paredz reforma, viņi nonāk pārkraušanas punktā. Nē, nē, tā nav kāda ekstra aprīkota īpaša medicīnas iestāde, kā jūs, varbūt austriešu filmas saskatījušies, iedomājieties. Tas ir būvmateriālu veikala «Kurši» stāvlaukums, kur no mūsu puses atvestos pārkrauj Rīgas brigādes mašīnā (noteikumi paredz, ka arī šina no kakla jārauj nost, jo tā ir ”pierakstīta” konkrētai mašīnai!). Jā, un tad – Rīgas slimnīcas durvis. Tieši tur beidzas ātro atbildība un sākas reformas otrā daļa. Personiskā pieredze ir samērā ”gaiša”, jo manējie toreiz izdzīvoja – ar aizdomām par infarktu atvestais uz ārsta konsultāciju zelta stundas vietā gaidīja ne mazāk kā trīs.
Savukārt ar vaļēju brūci vēderā turpat Stradiņu reģistratūrā samaņu zaudējušais savu ķirurgu sagaidīja tieši pēc 11 stundām… Bet ir, kas neizdzīvo, ir, kas pēc it kā nemirstamas diagnozes uzstādīšanas, tomēr slims, kaut ziema un sals, kaut nakts melnumā tiek izlikti aiz durvīm… Un tas, ko vairums no mums nesaprot – mediķi rīkojās absolūti pareizi! Jo tā likumdevēji un valdība ir paredzējusi. Jo visu līdzšinējo reformu sāls, vismaz veselības aprūpē, manuprāt, bijusi viena un tā pati – radīt iespēju maksātspējīgiem samaksāt, bet tos, kam nav, ko maksāt, atstāt liktens vai… dažu vēl palikušo vietējo slimnīcu ziņā. Bet, redz, arī te tā ārstēšana kaut ko maksā, tāpēc, ja mediķi negrib maksāt no savas kabatas (jo mūsu slimnīcā ik mēnesi ārstējas par 40 un reizēm pat 50 pacientiem vairāk nekā ierēdņi ir paredzējuši), ja vispār grib saņemt algu, tad… Nu ja, tad visus, kas izskatās daudz maz dzīvi, ir jāraida prom! Ak, nesanāk, ak, nav vēl reformās par mašinērijas robotiem palikuši, vēl šo to no Hipokrāta zvēresta atceras?! Nu tad jāklapē slimnīca ciet! Un ja mēs atkal klusēsim, tad tā arī būs…
Šitais jau īsti nekāds brīnums nav, vienīgi skatoties kas pie mums notiek gan ar veselības aprūpi, gan pensionāru dzīvi, vienkārši ar tiem kas palikuši laukos dzīvot, tad skaidrs ir viens, mēs kā iedzīvotāji esam vajadzīgi tikai lai maksātu nodokļus. Un vispār mēs nēesam vajadzīgi, ir jau tādi kas nekaunīgi peld pa straumi, bet pārējie dzīvo Rīgā.
Laukos, kas tiesa, tas tiesa, iedzīvotāji ir tikai traucēklis gan pašvaldībām, gan industriālajiem lauksaimniekiem – zemju tīkotājiem un apmežotājiem.