Ja pa jokam, tad – sestdien sākas Gaiļa gads. Ugunīgā Gaiļa! Beidzas nenosvērtā Pērtiķa gada mērkaķošanās ar visu, uguni ieskaitot. Ugunsgrēki un vulkānu izvirdumi. Uguns posta darbi un – ko tur noliegt – arī piespiedu attīrīšanās.
Sākoties Gaiļa gadam, mainās arī uguns būtība: nu tā ir kā sveces liesma – mierīga, sildoša, joprojām dzīva un savā mainībā. Maza liesma, taču – tik spēcīga! Par Gaismas nesēju var kļūt ikviens, kas nav slinks iedegt mazo liesmiņu, izgaismojot pat visattālākos un aizmirstākos kaktus telpā un pasaulē. Sagādāt mazu, siltu un mājīgu prieku ikvienam, kam tā visa pietrūkst šajā miglaini pelēkajā ziemā… Taču – ne jau visi alkst Gaismas, ne visiem gribas pārmaiņas. Rēķini par apkuri būs mazāki, – aizbildinās allaž praktiskie pieaugušie. Jā, bet sniega par maz! – savus prieciņus kategoriski pieprasa bērni. Un katram no viņiem – katram no mums – ir sava taisnība: gan prātīgiem un taupīgiem jābūt, gan savureiz papriecāties gribas! Visos laikos, visās vietās un lietās, visos līmeņos.
Ja mēs katrs – kā gaiša svece – kalpotu par Gaismas avotu savā valstī, pilsētā un ciemā, par siltuma un mājīguma avotu savās mājās, savā ģimenē, tad… Jā, kas gan tā-ā-ds notiktu?! Varbūt, gaidot Lielbritānijas brexitu un iespējamas tamlīdzīgas pārmaiņas arī citās valstīs, mūsu valdība vairāk rūpētos, kā sagaidīt un ar darbu nodrošināt tos tautiešus, kam nāksies atgriezties mājās, nevis slēpti bažītos: sak, ka tik latviešus nesūta atpakaļ mājās – ko mēs ar viņiem darīsim?! Ar viņiem – Pasauli redzējušiem, sakārtotu vidi un cilvēka cienīgu dzīvi dzīvojušajiem? Gan jau daļa no viņiem arī sapratusi, kā strādā valdības, kas patiesi kalpo savai tautai. Var būt, ka tas kādam te, pašu mājās, šķiet pat bīstamāk par degošu uz galda atstātu sveci? Sak, lai paliek tik ierastā tumsa…
Par savu šodienas labumu vien domājot, virkne institūciju lieliski iemanījušās ”piegriezt skābekli” pārlieku aktīvajiem. Tiem, kas patiešām gatavi iededzināt sveci tumsā, Gaismas nešanu uzskatot par savu misiju. Zinām, ka globālos pasaules procesus neapturēt, taču – vai tādēļ mūsu pienākums nav savu dzīvi – šajā laikā un šajā vietā – nodzīvot Cilvēka cienīgi? Ar taisnu muguru, staltiem pleciem, gudru prātu un allaž gataviem iedegt vēl kādu gaišu sveci – gan vārda tiešā, gan pārnestā nozīmē.
