Gatavojoties slejai, centos atsaukt atmiņā, kādas bija sajūtas pagājušajā gadu mijā. Godīgi sakot, svētku mājsēdi, tāpat kā daudzas citas 2020. gada nebūšanas un neērtības, atceros vien ar tādu kā piespiešanos. Nu, jā, tradicionālā pusnakts radu sveikšana norisinājās… attālināti, tālruņu ekrāniņos un planšetēs, un ik pa brīdim kāda seja kopēji izveidotajā grupā sastinga vai pazuda no ekrāniem pavisam, kad, kā saka, resnāka vārna uz interneta vadiem notupās. Arī salūts it kā izpalika, lai arī ģimenes vīri vienu kastīti izlēma uzšaut gaisā nākamajā dienā, sabiedējot kaimiņu suni, par ko vēl arvien ir diezgan liels kauns. Kas vēl? No vecā gada visi atvadījāmies, daudz jokojot. Atmiņā, piemēram, spilgti iespiedusies suņa figūriņa, kas “izkakā“ 2020. Tāpat kaut kas bija par vīrusa iekaustīšanu. Īsāk sakot, visi acīmredzot nosprieda, ka nu tik globāli čābīgs nākamais gads noteikti vairs vienkārši nevar būt! Vakcīnas tūlīt tiks piegādātas, varēsim atgriezties pie ierastā dzīves ritma un visas pandēmijas nebūšanas, paciešanās, zaudējumi ātri vien aizmirsīsies…
Gan jau tipiski drūmi piesardzīgais latvietis to nojauta jau iepriekš, ka nekad jau nav tik slikti, lai nevarētu būt vēl mazliet… sliktāk! Šķiet, ka tā šī gada mētāšanās starp “viss vaļā” un tad atkal – “ciet“, kas bonusā nāca ar teju ik dienu pārspētiem nāves gadījumu rekordiem, tiešām nomāca vēl vairāk, nekā to spēja iepriekš it kā stingrākie ierobežojumi. Tāpat pērnā gada mājsēde noteikti savā ziņā bija pat nedaudz tāds kā satraucošs piedzīvojums, it īpaši tiem, kam gadījās mazliet aizmirsties un pēc tam domāt par to, kā mājās nokļūt bez soda – lienot pa grāvi vai tomēr ciema krūmājiem. Šogad iespējas izvērsties, protams, ir nedaudz plašākas, jo, ja nu pēkšņi kādam prātā ienāk gadu miju pavadīt bārā, tie būšot atvērti arī vēl krietni pēc pusnakts. Tik viena bēda… dzert jau var, bet dejot – aizliegts, kas kopumā uzbur tādu drīzāk depresīvu, nekā svinīgu Jaunā gada sagaidīšanas ainu…
Nu labi. Saprotam jau, ka Jaunais – 2022. gads – atnāks tāpat, jo laika ritumam, pat ja brīžam tas tiek pavisam subjektīvi tverts, nav ne bremžu, ne arī atpakaļgaitas. Nāksies vien cīnīties tālāk! Tādēļ, pirmkārt, gribas novēlēt izturību, otrkārt,…laikam jau saglabāt humora izjūtu, kas varbūt un pēc kāda laika tomēr ļaus arī uz pērnā gada notikumiem paskatīties ja ne ar smaidu, tad vismaz mazliet veselīgi pasmīnot. Un, protams, labu veselību!
