Izplatot propagandu, tiek veicināta karadarbība

Kad vārdi nogalina

Šo pēdējo divu mēnešu laikā redakcija ir uzklausījusi daudz zvanu, daudz viedokļu, meklējusi atbildes. Cilvēki interesējas, kur un kā viņi var palīdzēt ukraiņiem, pauž personīgo nostāju pret karu, kas jau divus mēnešu posta Ukrainu, protams, nosodot Krievijas agresiju un izsakot bažas par to, vai karš kādā brīdī nepletīsies plašumā – nenāks pāri robežām. Par to, ņemot vērā, cik brīžiem neracionāla un pat absurda ir Krievijā valdošo (un arī iedzīvotāju-parasto) runa un rīcība, pavisam drošiem apgalvojumiem mēle gan vēl īsti neceļas…

Reti, tomēr gadās arī pa kādam, kā to varbūt varētu nodēvēt, – zvanam no “opozicionāra”, kas principa, pārliecības vai vēl kāda nenoskāršama iemesla dēļ par visu ir atšķirīgās domās. Tas, citu starpā, attiecas arī uz ukraiņiem, kuri šobrīd patvērumu raduši Latvijā. Līdz publikācijai, jāatzīst, šie alternatīvie viedokļi tā arī nav tikuši, jo pārsvarā ir bijuši nepārbaudāmi jeb “viena tante teica” līmenī (Daudz neko neglābj, ja zvanītājs apgalvo, ka tā tante viņam bijusi pazīstama…). Tomēr var piebilst, ka vismaz Valsts policijai komentārs jau iegūts un tas apliecina, ka ne Tukuma novadā, ne arī Latvijā kopumā, nav bijis zvanītāja pieminēto “kriminālo gadījumu“ ar ukraiņu piedalīšanos. Tādēļ atliek domāt, ka šo cilvēku kāds ir maldinājis vai sliktākajā gadījumā, viņš, teiksim tā, melo.

Lai kā arī tas nebūtu šajā gadījumā, nu ļoti gribētos noskaidrot, kā tas nākas, ka interneta troļļu iecienītās pasaciņas ne tikai par ukraiņiem Latvijā, bet par karu kopumā tik veikli ielaužas mūsu mazpilsētas un arī pagastu realitātē, sasniedzot arī pavisam parastus cilvēkus uz ielas, veikalā, autobusā? Vai tiešam agresīvi izvērstās Krievijas propagandas rokas ir kļuvušas tik garas, lai aizsniegtos pat līdz pavisam taustāmam, pārsvarā latviskā vidē un Latvijas informatīvajā telpā dzīvojošam senioram, kurš sociālajos tīklos diez vai ikdienu nīcis? Un galvenais – kā ar to cīnīties?

Teiksiet, – nu nevajag cīnīties, nav jau vērts? Taču šajā situācijā un laikā mana personiska pārliecība par to, ka katram vārdam ir spēks, tikai nostiprinās. Ne kādā poētiskā vai ezotēriskā nozīmē, bet pavisam tiešā, jo Ukrainā ikdienu mirst reāli cilvēki, reāli puiši un vīri, reāli sirmgalvji, sievietes un bērni. Un ziniet, esmu pilnīgi pārliecināta, ka arī ar tādu “alternatīvu papļāpāšanu“ par teiksim, šādiem tādiem ukraiņiem, ar tādu it kā nevainīgu ”viena tante teica” padalīšanos – pa mazam mazītiņam, bet tomēr pavisam noteikti tiek pielādēts kārtējais nāvi nesošais lielgabals un palaista kārtējā iznīcinošā raķete…