Pagājušajā nedēļā bija kāds savā ziņā diezgan unikāls notikums, proti, Apvienotajā Nacionālo bruņoto spēku štābā Rīgā tika noorganizēta tikšanās ar mediju pārstāvjiem. Rezultātā – ne tā, ka materiāls kādai izsmeļošai publikācijai, jo sarunas bija vairāk neformālas, taču viela šādām tādām pārdomām – gan.
Pirmkārt, nācās pavisam godīgi pašai ar sevi apspriesties un vienlaikus, padomājot arī par lasītājiem, prātā izspēlēt situāciju – vai tiešām pavisam bez satraukuma spētu uztvert situāciju, ja pilsētas ielās pēkšņi ieraudzītu cilvēkus militārajās formās? Visticamāk un droši vien, ka nē. Vēl jo vairāk tādēļ, ka, pateicoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, tā nebūt vairs nešķiet neiespējami fantastiska ainiņa. Tajā pašā laikā un tā paša iemesla – kara – dēļ, saprotams arī, ka regulāras militārās mācības, pēc iespējas sadarbojoties dažādām institūcijām, ir pašsaprotama nepieciešamība. Un laikam jau iespējamo satraukumu remdēt var, vien esot pēc iespējas informētākam – piemēram, par to, ka visu septembri un arī mūspusē norisināsies «Namejs 2023» aktivitātes. Ļoti iespējams – arī pamanāmas.
Bet šī tikšanās un diskusija arī lika kārtējo reizi pārdomāt, izsvērt, kā tad īsti nošķirama objektīva kritika, no, iespējams, “naidīgu vēstījumu“ izplatīšanas medijos. Medijiem tas, domājams, pašiem būtu tā kā skaidrs, ja izprot un apzinīgi cenšas pildīt tiem uzticēto ”sabiedrības sargsuņa“ funkcijas. Ja redzi un izproti kādu nejēdzību, tad nav un nevajadzētu būt tā sauktajai pašcenzūrai. Jā, ne vienmēr tas ir viegli, īpaši tādēļ, ka auditorija – lasītāji, klausītāji, skatītāji – itin bieži sūdzas par to, ka “noguruši no visām negācijām”. Taču bez objektīvas kritikas zūd pati žurnālistikas jēga! Un tās priekšā nevajadzētu būt kādiem īpaši neaizkaramajiem – arī armijai ne, pat, ja apzināmies, ka iespējamu militāru konfliktu gadījumā uzvaras pamatā, galvenokārt, būs tieši sabiedrības uzticēšanās bruņotajiem spēkiem.
Treškārt, šī tikšanās mazliet bija arī tāds kā uzsitiens uz pleca pašiem sevi. Mūsu novērojumi un secinājumi par to, ka daļa sparīgāko visu veidu Covid-19 ierobežojumu pretinieku kādā brīdī veikli pārmetās uz Krievijas propagandas reproducēšanu Ukrainas kara jautājumā, bijuši ne bez pamata. Proti, tādu rūpīgāku ziņu, sociālo mediju vērotāju-speciālistu analīze liecina, ka kā vienas, tā otras aktivitātes interneta plašumos kļuva pamanāmas teju vai sinhroni visas Baltijas reģionā. Un tas, domājams, ir diezgan droša liecība par to, ka runa par ļoti pārdomātu un saplānotu sabiedrības ietekmēšanas shēmu. Vai mediji šajā ziņā daudz ko var darīt, piemēram, izraut kādu no svešas varas propagandas informatīvā burbuļa?! Diezin vai, ja ņem vērā, ka shēma bieži vien ietver arī mediju diskreditēšanu. Taču katram individuāli… Varbūt šī tomēr ir viela pārdomām, īpaši brīdī, kad nu kārtējo reizi ļoti gribējās nospiest “patīk“ kādam sociālo tīklu “viss slikti“ bļāvējam…
