Jāparakstās par koku izzāģēšanu? Jau atkal!? Jau atkal…
Mēs taču jau nosargājām… Pārdzīvojām harvesteru nograuzto Āža kalnu, bet mežu pie Melnezera taču nosargājām. Pat divas reizes. Un pēdējā pat saņēmām apsolījumu: neskatoties uz to, ka atrodas Engures novada teritorijā, tukumniekiem īpaši svarīgā atpūtas vieta, kas daudzas desmitgades ar šādu statusu pat bijusi iekļauta pilsētas attīstības plānā, tiks īpaši saudzēta. Gan visapkārt ezeram, gan jo īpaši tajā daļā, kas tuvāka pilsētai.
Cerības par to, ka solījums arī tiks pildīts, stiprināja trīs citi, kā šķita, visai nozīmīgi apstākļi. Proti, jau pirms desmit gadiem bija zināms, ka visapkārt ezeram ir noteikti vairāki biotopi, kam tātad oficiāli ir noteikts aizsardzības statuss. Otrs, viena no šobrīd Tukumā pie varas esošajām partijām – nacionāļi – kā vienu no īpaši svarīgajām lietām uzsvēra īpašas dabas takas izvedi tajā Melnezeram pieguļošajā meža daļā, kas pieder Tukuma novada teritorijai. Un treškārt,– administratīvā reforma, kas, kā šķita, ļautu tukumniekiem dabiski piederīgo atpūtas teritoriju arī administratīvi pārvaldīt, ja ne citādi – tad ar domes lēmumu nosakot tās īpaši svarīgo lomu pilsētas iedzīvotāju dzīvē un tādējādi jau visai droši pasargājot to no VAS «Latvijas valsts meži» neremdināmās kāres ”apsaimniekot mežu”, to iespējami liekākā apjomā nocērtot. Ja varētu paļauties uz to, ka mūsu valsts politiskajām partijām un to pārstāvjiem ir vismaz kaut kāds sakars ar vērtībām – dzīvē vispār un partijas vārdam atbilstošām –, tad jau mums – tiem, kas nemēra mežu tikai kubikmetros un nošauto medījumu trofejās – Tukuma novadā būtu vēl kāds pozitīvais apstāklis. Proti, tieši mums pie varas šobrīd ir arī ļo-ti! aktīvi Zaļās partijas pārstāvji, kas turklāt pārvalda arī sabiedriskā labuma organizāciju un mediju «Tukuma Balss»…
Tā vietā? Deputātu – nezinīšu – atrunas un mežinieku ”pūderstāsti” par ”ļoti slimo mežu”, no kura gan izņemšot tikai dažus ”mizgraužu ļoti sagrauztos kokus”. Blakus nacionāļu iecerētās takas apkārtnes vietai un kārtējam pamatīgi izbūvētajam meža ceļam jau pamazām, bet neatlaidīgi veidojas kārtējā kailcirte.
(Par mežinieku izbūvētajiem ceļiem: nez, cik lieli resursi tāda izveidei no meža izciršanas naudām jātērē un kam tādi vajadzīgi, ja nākamā kailcirte iespējama labākajā gadījumā pēc gadiem 30?! Varbūt tie ir vajadzīgi tikai tāpēc, lai ievērojamus līdzekļus varētu norakstīt uz ”saimnieciskajiem izdevumiem”, tādējādi valsts budžetā no milzīgā valsts resursa neiemaksājot praktiski neko? )
Un nu… uzraksti pie vairākiem Melnezera meža nogabaliem vēsta, ka tur būs… izlases cirte. Un tā, kā raksta paši meža izciršanas entuziasti, pēc kailcirtes ir ”otrs biežāk lietotais galvenās cirtes veids, kad audze tiek nocirsta vairākos piegājienos.”
Tātad – nekādas iedomātas idilles par to, ka rūpīgie meža saimnieki nāks ar zāģiem un saudzīgi, kā solīts, pa vienam kokam izņems tikai īpaši slimos! (Lai gan mežinieki taču labi zina, ka tie skuju koki, pamatā egles, kas ir gana veselīgas, ar atsevišķiem astoņzobu mizgraužu perēkļiem paši ļoti veiksmīgi tiek galā!) Un ir skaidrs: ja neko nedarīsim, tad vēl pirms jaunā gada pieredzēsim, ka meža pie Melnezera vairs nebūs – to vairākos piegājienos un, ticams pat, ka naktīs, kā tas bija, piemēram, Milzkalnē, ”nograuzīs” harvesters! Jā, tad pavērsies ”skaisti skraja ainava” – uz celmainu un smagās tehnikas izvarotu meža zemi ar dažiem ievainotiem kokiem. Ak, jā, ”dabiskās ainavas un skaisto skatu” cienītājus noteikti laimīgus darīs arī baļķu un zaru krautnes. Nu, gluži tādas pašas, kā tagad redzamas nu jau, var teikt, bijušā Durbes meža vietā…
***
Parakstīties par to, lai mežam ap Melnezeru tiek noteikts aizsargājamās teritorijas statuss, varat arī mūsu redakcijā, Tukumā, Brīvības laukumā 10, 1. stāvā.
Ja Tu kādreiz izlemtu rakstīt par lietām, no kurām kaut ko saproti, tad uzrakstītu tieši NEKO
Par šito žetons ( ╹▽╹ )
Tā ir. Izcērt, aiziet, ne zvana, ne raksta, ne puķīti atsūta…
p.s. izlasīju tikai virsrakstu
Ironija nevietā. Nevajag iedomāties, ka pasaule mirst tikai Amazones mežu izciršanas un Austrālijas krūmāju degšanas dēļ. Arī mēs ar savu vienaldzību, ātras naudas gribēšanu un nez kur grābtām stulbām iedomām un vecām ziņām, ka Latvija ir zaļo mežu zeme un ka te ar vides un dabas aizsardzību viss kārtībā, katrau gadu iecēratm pamatīgu robu planētas nākotnē!
Un Delfi ziņa, kā arvien vairāk eksportējam kokmateriālus nevis mēbeles.
Ja kāds grib savā teritorijā nocirst koku, vesela komisija nāk unnvērtē, a kā tad te? Nocērt simtiem un -pifig?!
Piedošanu – pofig…
Ej ratā daun’
Aprobežotība un stulbums apvienojumā ar lielkulīgu vārda brīvību ir 21. gs. tipiska pazīme. Ļoti žēl, ka it kā profesionāli žurnālisti top neatkarīgi no zināšanām un saprāta. Kā noprotu b.Autorei ļoti svarīga ir viņas izpratnē zaļa, aizaugusi, nekopta, nabadzīga un no latviešiem un iedzīvotājiem vispār tukša Latvija. Mērķis – b. Autores sirdsdraugs un domu vadonis b. Ļeņins zaru būdā, ezera krastā…
Lēti… Aktivitātes bez prāta, kā trūkums acīmredzams, lugā “Paši pūta, paši dega” lieliski aprakstīja Pauls Putniņš, radot Leļas tēlu, ko uz skatuves lieliski nospēlēja Antra Liedskalniņa un Inta Tirole. Raksta Autore, droši vien, šo lugu lasot, nav spējusi saprast, ka tā laikam nevajag…
Piedodiet, garākam komentāram šobrīd grūti atlicināt laiku un, kā šķiet, jums tas arī nav nepieciešams… Vien jūsu viedokļa labākai izpratnei – jautājums: kopta, bagāta, laimīgu bērnu (un vispār iedzīvotāju) pārpilna mūsu Latvija būs tikai tad, kad – būsim atklāti – arī ne visai godīgā ceļā apsaimniekoti*, līdz kailcirtes statusam būs nokopti visi Latvijas meži? Ekstensīva un visai vardarbīga (mitrajās augsnēs strādājot ar zvērīgākajām no tehnikām – harvesteriem) dabas resursa un, uzsveru, arī visu Latvijas iedzīvotāju kopīpašuma izmantošana visai nelielas grupas interesēs jums tiešām šķiet kā laimes formula mūsu valsts un nācijas izaugsmei un nākotnei?…
(*«Patas» jautājums, meža ceļi, Latvijas valsts mežu paļņas lauvas tiesas atstāšana ”pašu attīstībai” utt)?
Tas ko jūs tur rakstat nevienam no LVM neinteresē. Gaidat drīz ieradīsies harvesters, kas pa naktīm nopļaus to mežu un izārdīs ainavu tā, ka tur izskatīsies kā pēc kodolkara. Vidzemi mēs jau pāris gadus plosam. Ņemam zemē visu pēc kārtas, galvenais lai pēc iespējas vairāk nocirsto m3. Baļķvedēji rindām iet uz ostu. Lai var normāli ar kuģiem visu vest uz UK. Tā ka ņaudat vien te tālāk. Drīz mūsu partneriem būs papildus komplekti harvesteri + forvarderi. Plānojam nākamgad vēl par 5miljoniem m3 vairāk nocirst.