Izklaides industrija aizvien meklē jaunu piedāvājumu, lai pievilinātu interesentus. Ar umurkumuru tirgus laukumā, kur veiklākais saņēma balvu, vairs nepietiek. Likmes ir daudz augstākas, un arī veicamie uzdevumi ir daudz ekstremālāki, nereti zaudējot jebkādu mēra sajūtu.
Ir pat tādi uzdevumi, kur izskatās, ka šova veidotāji ņirgājas par šova dalībniekiem, piemēram, liekot apēst kādu saujiņu tārpu, jo, lūk, šoreiz umurkumurs sola iespaidīgu naudas summu, kas cilvēkam, kuram nav nekā, paver iespējas…. Vai arī tā zināmā mērā nav vardarbība? Līdzīgi tas noticis arī ar «Latvijas princesēm» un bēdīgi slaveno sivēnu kastrēšanu. Vispirms jau pašas princeses, šķiet, nebija brīdinātas par lauku darbiem un nebija atbilstoši saģērbušās, tāpēc gan par princesēm un lauku darbiem tāda pasmiešanās vien iznāca, kaut gan lauki ir tie, kas pilsētai dod dienišķo iztiku.
Es nebūt neesmu pret šoviem, ir taču daudz arī interesantu raidījumu, kas dod pozitīvas emocijas un kuros redzam, kā šova dalībnieki sevi pilnveido un patiesi kļūst vai vismaz līdzinās zvaigznēm. Vai mēģina izdzīvot, lauku apstākļos paši sev sarūpējot pārtiku, kur nepieciešamas zināšanas un dažādas prasmes.
Lai arī lauku un zemnieku ikdiena dažkārt ir paskarba, jo labi saprotam, no kurienes gaļa nāk, tomēr tas, kā nokauj lopiņu, arī kastrēšana, teļa saņemšana, pat govju un zirgu lecināšana zemniekam nekad nav bijis šovs, kuru visiem izrāda. Arī tad, kad nebija Eiropas Savienības direktīvu, laukos lopiņus kāva katrā ciemā viens vai divi cilvēki, kuri šo darbu labi prata. To nedarīja kurš katrs, un arī kuram katram tas nav jāredz. Lielākoties arī bērni no šiem darbiem aizvien tika un tiek pasargāti un aizraidīti. Tāds ir latviešu zemnieka tikums. Un tāpēc rodas jautājums, vai, piemēram, šie varas darbi – kaušana, kastrēšana, zobu kniebšana – būtu tie, kas jāredz televīzijas ekrānā izklaides programmā plašai sabiedrība?
